Bērns nepazūd, viņš dzīvo mūsu mīlestībā -
un šo mīlestību vienmēr caurvīs sēras.
Nepaliec viens savās domās. Mēs esam šeit, lai palīdzētu - raksti mums!
Kad nomirst bērns, sāpes par viņa aiziešanu pavada visu mūžu. Šāds zaudējums neaizmirstas, tas vienmēr paliek ar mums. Tomēr sēras ar laiku mainās – tās pārvēršas, un arī zaudējumu var pakāpeniski integrēt dzīvē. Ir iespējams dzīvot tālāk. Ar sāpēm, ar atmiņām, ar mīlestību. Un arī laba un piepildīta dzīve ir iespējama — pat tad, ja sēras kļūst par klusu pavadoni visas dzīves garumā.
Vecāki, kuri zaudējuši bērnu grūtniecības laikā vai neilgi pēc dzemdībām, bieži nesaņem apkārtējo atbalstu. Cilvēki savā nezināšanā vai baiļu dēļ no spēcīgām emocijām mēdz attālināties, tāpēc dažkārt Zvaigžņu bērnu vecākiem sērās nav ģimenes locekļu, draugu, kolēģu vai kaimiņu klātbūtnes. Tuvie cilvēki nereti neatrod vārdus, kā būt līdzās, un tā sērojošie vecāki paliek vieni savās sāpēs.
Praktiski soļi šajā laikā
Paziņojiet ģimenes ārstam, ja bērns nomiris mājās. Nāves gadījumā slimnīcā iestāde informē ārstu.
Tiks izsniegta miršanas apliecība, kas nepieciešama turpmākajām darbībām. To neizsniedz nedzīvi dzimušiem bērniem, kas sver mazāk par 500 gramiem (grūtniecība līdz 22.nedēļai).
Bērnu, arī Zvaigžņu bērnu, ir jāapglabā tikpat cieņpilni un īsti kā jebkuru pieaugušu cilvēku. Ir vairākas iespējas, kā to izdarīt.
Sēru ceļā ir svarīgi sajust: tu neesi viena, tu neesi viens, jūs abi neesat vieni. Tas, ko jūti un kā jūties, ir normāli. Bēdas ar laiku var pārvērsties. To ir grūti aptvert, taču arī šajās sērās var ienākt mierīga gaisma, klātbūtne un cerība.
Zaudējums vienmēr izraisa skumjas, sirdsāpes un tukšuma sajūtu. Sērošana var turpināties ilgāk, nekā sākumā šķiet, un tajā var būt gan kritumi, gan kāpumi. Tieši tāpēc ir svarīgi, lai vecāki šajā laikā sajustu: viņi nav vieni.
Sērojošo vecāku grupa ir neliels, bet nozīmīgs posms ceļā. Tajā iespējams:
