Pat ja bērns izturas “pavisam normāli”,
spēlējas un smejas, viņa sēras ir klātesošas.
Nepaliec viens savās domās. Mēs esam šeit, lai palīdzētu - raksti mums!
Bērnu sēras ir citādas nekā pieaugušo – bieži nemanāmas, slēptas un tomēr tikpat dziļas. Svarīgi tās pamanīt, pieņemt un atbalstīt.
Tāpat kā pieaugušajiem, arī bērniem sēras izpaužas ļoti dažādi. Dažreiz apkārtējiem var šķist, ka bērns nesēro – taču patiesībā viņš cenšas pasargāt savus vecākus, kļūstot nemanāms un klusējot par savām jūtām.
Svarīgākais – ņemt nopietni visu, ko bērns dara un jūt, ar cieņu atbildēt uz viņa jautājumiem un iesaistīt viņu atvadu un piemiņas procesos.
Mazi bērni nespēj savas sēras bieži izrādīt tā kā pieaugušie. Taču tas nenozīmē, ka viņi nesēro. Viņi sēro tāpat un bieži – pie tam daudz vairāk kā pieaugušie.
“Pieaugušie mīlestību sadala vairākos virzienos – mīlēts tiek partneris, vecāki, bērni un draugi, darbs, hobiji. Bērns, turpretī, visas savas mīlestības jūtas investē savos vecākos. Izņemot ļoti atsevišķus gadījumus šīs vienkāršās attiecības bērnam ar saviem vecākiem ir neizmērojami bagātākas un stiprākas kā pārējās, arī pietiekami ciešās, saites ar citiem pieaugušajiem. Tāpēc tikai bērnībā nāve var pilnībā iznīcināt visas iespējas mīlēt un būt mīlētam vienlaicīgi, un mazais cilvēks saskaras ar ārkārtīgi grūtu pielāgošanās uzdevumu jaunajiem apstākļiem”
– (Enna Fūrmane, grāmatā “Bērns, kurš sēro”).
Bērniem ir jāpalīdz radīt psiholoģiska imunitāte pret nāvi. Tam palīdz dažādas dzīvē piedzīvotas nāves pieredzes (piemēram, dzīvnieciņa apglabāšana) vai arī iedomātas pieredzes, iztēlošanās, “kā būtu, ja…” Šādas pieredzes attīsta spēku tik galā ar dzīves lielajiem zaudējumiem.
Bērni jūtas drošāk un mācās saprast savas emocijas, ja viņi tiek iesaistīti ģimenes sēru brīžos un rituālos.
Bērni nāvi uztver citādi nekā pieaugušie, un viņiem nepieciešams atbalsts, drošība un iespēja izpaust savas jūtas. Šajā lapā apkopoti padomi, kā runāt ar bērniem par nāvi, kā viņus mierināt un kā palīdzēt pārvarēt sēras procesu.
Linarda Rozentāla rakstītais stāsts, 2025.gada jūlijā
Trīs gadus vecais Denijs ir miris ļoti pēkšņi – vienas dienas laikā smagā infekcijā. Denijam ir gadu vecāks brālītis Marko. Kad pirmdien notiek saruna ar vecākiem par atvadām, viņi vēl nav Marko pateikuši par brālīša nāvi – daļēji baidoties no viņa reakcijas, daļēji arī īsti nezinot, kā tik mazam bērnam to pateikt. Vecāki ir arī pret, ka Marko piedalītos bērēs, jo viņi plāno “viņu aizvest uz kapiem vēlāk un parādīt, kur brālītis guļ”. Tas, kad tas varētu notikt, vecākiem vēl nav skaidrs. Vēl kategoriskāk pret bērnu piedalīšanos bērēs iebilst viņu ģimenes draugi un radi (Denijam ir daži brālēni pirmsskolas vai sākumskolas vecumā), tāpēc bērēs būšot tikai pieaugušie, lai bērni netiktu traumēti, jo nevienam nav ne jausmas, kā bērni to uztvers.
Lorem ipsum dolor sit amet, consectetur adipiscing elit, sed do eiusmod tempor incididunt ut labore et dolore magna aliqua. Ut enim ad minim veniam, quis nostrud exercitation ullamco laboris nisi ut aliquip ex ea commodo consequat. Duis aute irure dolor in reprehenderit in voluptate velit esse cillum dolore eu fugiat nulla pariatur. Excepteur sint occaecat cupidatat non proident, sunt in culpa qui officia deserunt mollit anim id est laborum.