Cilvēks, kas sēro, dzīvo.
Sēras ir dzīves pazīme, nevis slimība.
Nepaliec viens savās domās. Mēs esam šeit, lai palīdzētu - raksti mums!
Sēras ir dzīves neatņemama daļa. Tās nav slimība, bet ceļš, kas palīdz sadzīvot ar zaudējumu, pieņemt pārmaiņas un atgriezties dzīvē.
Sērošana ir dziedinošs process, ko var salīdzināt ar ievainojuma sadzīšanu — sākumā ir nepanesamas sāpes, bet ar laiku tās pārvēršas par rētu, kas nekad nepazūd, tomēr ļauj dzīvot tālāk. Zaudējumu nav iespējams aizmirst, bet to var integrēt dzīvē un atrast jaunu līdzsvaru.
Sēras nav jāapspiež vai jāignorē — tās jāizdzīvo caur bēdām, bailēm un sāpēm. Ja tas nenotiek, dzīve var sastingt pagātnē. Savukārt, ejot cauri sērām, iespējams atgūt spēku un dzīvot tālāk jaunā, bet jēgpilnā veidā.
Sērošana nav stāvoklis, bet nepārtraukts ceļš uz priekšu — latīniski procedere nozīmē “iet uz priekšu”. Tā maina cilvēka apziņu, identitāti un attiecības ar zaudējumu, ļaujot pieņemt notikušo un dzīvot tālāk citādi, bet jēgpilni.
Sēras nav taisns un vienkāršs ceļš – tās ir līkumi, atgriešanās un jauni sākumi.
Sēru procesu pētnieki gadu gaitā ir veidojuši dažādus modeļus, lai palīdzētu cilvēkiem saprast šo sarežģīto pieredzi. Tie rāda, ka sēras nav lineāras – tās mainās un var turpināties daudz ilgāk, nekā sākotnēji šķiet. Katrā cilvēkā šis ceļš izskatās citādi, bet ceļa kartes palīdz labāk orientēties haosā, nosaukt emocijas vārdos un ieraudzīt, ka pāreja no viena posma uz nākamo ir iespējama.
Mēs piedāvājam skatīties uz sēru ceļu kā uz pieciem posmiem – uzdevumiem, kas var palīdzēt saprast, kur šobrīd atrodamies un kādas pārmaiņas mūs gaida tālāk.
Iesākumā ir šoks. “Tas nevar būt”. “Tā nav patiesība”. Sajūta šajā laikā ir tāda, it kā zem kājām vairs nebūtu zemes. Starp tevi un pārējo pasauli izveidojas tāda kā bieza vates kārta. Viss nāk it kā no tālienes, nevar saprast, ko cilvēki saka, ko jautā. Tevi pārņem panika, vientulība, bezcerība un bezdibenīgas sāpes. Tu neesi spējīgs pieņemt nekādus lēmumus. Sajūta it kā tu atrastos brīvā kritienā.
Šī laika uzdevums: aptver zaudējumu, izturēt šo brīvo kritienu, atkal uztaustīt zemi sev zem kājām, pamazām aptvert: “Jā, tas ir tā, tas ir noticis ar mani. Un es tur neko nevaru mainīt”. Censties sevi sargāt.
Šim laikam raksturīgi:
Kā palīdzēt:
Iesākumā ir šoks. “Tas nevar būt”. “Tā nav patiesība”. Sajūta šajā laikā ir tāda, it kā zem kājām vairs nebūtu zemes. Starp tevi un pārējo pasauli izveidojas tāda kā bieza vates kārta. Viss nāk it kā no tālienes, nevar saprast, ko cilvēki saka, ko jautā. Tevi pārņem panika, vientulība, bezcerība un bezdibenīgas sāpes. Tu neesi spējīgs pieņemt nekādus lēmumus. Sajūta it kā tu atrastos brīvā kritienā.
Šī laika uzdevums: aptver zaudējumu, izturēt šo brīvo kritienu, atkal uztaustīt zemi sev zem kājām, pamazām aptvert: “Jā, tas ir tā, tas ir noticis ar mani. Un es tur neko nevaru mainīt”. Censties sevi sargāt.
Iesākumā ir šoks. “Tas nevar būt”. “Tā nav patiesība”. Sajūta šajā laikā ir tāda, it kā zem kājām vairs nebūtu zemes. Starp tevi un pārējo pasauli izveidojas tāda kā bieza vates kārta. Viss nāk it kā no tālienes, nevar saprast, ko cilvēki saka, ko jautā. Tevi pārņem panika, vientulība, bezcerība un bezdibenīgas sāpes. Tu neesi spējīgs pieņemt nekādus lēmumus. Sajūta it kā tu atrastos brīvā kritienā.
Šī laika uzdevums: aptver zaudējumu, izturēt šo brīvo kritienu, atkal uztaustīt zemi sev zem kājām, pamazām aptvert: “Jā, tas ir tā, tas ir noticis ar mani. Un es tur neko nevaru mainīt”. Censties sevi sargāt.
Iesākumā ir šoks. “Tas nevar būt”. “Tā nav patiesība”. Sajūta šajā laikā ir tāda, it kā zem kājām vairs nebūtu zemes. Starp tevi un pārējo pasauli izveidojas tāda kā bieza vates kārta. Viss nāk it kā no tālienes, nevar saprast, ko cilvēki saka, ko jautā. Tevi pārņem panika, vientulība, bezcerība un bezdibenīgas sāpes. Tu neesi spējīgs pieņemt nekādus lēmumus. Sajūta it kā tu atrastos brīvā kritienā.
Šī laika uzdevums: aptver zaudējumu, izturēt šo brīvo kritienu, atkal uztaustīt zemi sev zem kājām, pamazām aptvert: “Jā, tas ir tā, tas ir noticis ar mani. Un es tur neko nevaru mainīt”. Censties sevi sargāt.
Iesākumā ir šoks. “Tas nevar būt”. “Tā nav patiesība”. Sajūta šajā laikā ir tāda, it kā zem kājām vairs nebūtu zemes. Starp tevi un pārējo pasauli izveidojas tāda kā bieza vates kārta. Viss nāk it kā no tālienes, nevar saprast, ko cilvēki saka, ko jautā. Tevi pārņem panika, vientulība, bezcerība un bezdibenīgas sāpes. Tu neesi spējīgs pieņemt nekādus lēmumus. Sajūta it kā tu atrastos brīvā kritienā.
Šī laika uzdevums: aptver zaudējumu, izturēt šo brīvo kritienu, atkal uztaustīt zemi sev zem kājām, pamazām aptvert: “Jā, tas ir tā, tas ir noticis ar mani. Un es tur neko nevaru mainīt”. Censties sevi sargāt.
Atšķirībā no kartēm, kas rāda sēras kā taisnu ceļu, Štrobes un Šuta modelis uzsver viļņveidīgu procesu – kā šūpošanos starp zaudējuma sāpēm un dzīves atjaunošanu. Vienā brīdī cilvēks raud vai jūt dziļu tukšumu, nākamajā spēj smaidīt, iesaistīties ikdienā vai pasmieties par atmiņām. Šī kustība starp diviem poliem palīdz pamazām atrast jaunu līdzsvaru un pieņemt dzīvi bez zaudētā.
Sēras ir kā šūpoles – tās kustas starp sāpēm un dziedināšanos.
Sēras nepazūd, tās pārvēršas par daļu no mūsu dzīves un mīlestības, kas turpinās arī pēc zaudējuma.
Sēras nebeidzas līdz ar sēru ceļa posmu iziešanu. Tās kļūst par mīlestības piepildītu vietu mūsos, kas pielāgojas dzīvei, ejot tai līdzi. Dzīve pēc zaudējuma iegūst jaunu jēgu – sajūtu, ka mums vēl ir, ko dot, un ka dzīve vēl gaida mūsu klātbūtni. Vecāku mīlestība un rūpes nebeidzas ar bērna nāvi, tās vienkārši maina veidu, kā izpaužas. Vecāku loma paliek nemainīga – tā dzīvo mūsos kā mīlestības un sēru vienotība, kas pavada visu atlikušo dzīvi.
Būt blakus sērojošam cilvēkam ir liels izaicinājums – mēs bieži gribam mierināt vai atvieglot sāpes, bet patiesībā svarīgākais ir pieņemt tās un būt līdzās bez tiesāšanas, padomiem vai steidzināšanas.
Cilvēki bieži vēlas mierināt sērojošo, taču bēdas nav nomierināmas. Mierinoši vārdi vai salīdzinājumi tiek uztverti kā bēdu noniecināšana. Arī frāze “būs jau labi” ir aplama – mēs to nezinām. Bēdas nevar atvieglot, tās var tikai nest, un zaudējumus nevar salīdzināt. Arī “nepabeigtie teikumi” – “vismaz jums bija kopā divdesmit gadi”, “jums vēl būs bērni”, “tas nenotiek bez iemesla” – patiesībā pasaka: “pārstāj justies tik slikti”. Svarīgi atcerēties – sērojošam nevajag pamācības, bet gan klātbūtni, kas nav vērtējoša un netiesājoša.
Cilvēki bieži vēlas mierināt sērojošo, taču bēdas nav nomierināmas. Mierinoši vārdi vai salīdzinājumi tiek uztverti kā bēdu noniecināšana. Arī frāze “būs jau labi” ir aplama – mēs to nezinām. Bēdas nevar atvieglot, tās var tikai nest, un zaudējumus nevar salīdzināt. Arī “nepabeigtie teikumi” – “vismaz jums bija kopā divdesmit gadi”, “jums vēl būs bērni”, “tas nenotiek bez iemesla” – patiesībā pasaka: “pārstāj justies tik slikti”. Svarīgi atcerēties – sērojošam nevajag pamācības, bet gan klātbūtni, kas nav vērtējoša un netiesājoša.
Cilvēki bieži vēlas mierināt sērojošo, taču bēdas nav nomierināmas. Mierinoši vārdi vai salīdzinājumi tiek uztverti kā bēdu noniecināšana. Arī frāze “būs jau labi” ir aplama – mēs to nezinām. Bēdas nevar atvieglot, tās var tikai nest, un zaudējumus nevar salīdzināt. Arī “nepabeigtie teikumi” – “vismaz jums bija kopā divdesmit gadi”, “jums vēl būs bērni”, “tas nenotiek bez iemesla” – patiesībā pasaka: “pārstāj justies tik slikti”. Svarīgi atcerēties – sērojošam nevajag pamācības, bet gan klātbūtni, kas nav vērtējoša un netiesājoša.
Cilvēki bieži vēlas mierināt sērojošo, taču bēdas nav nomierināmas. Mierinoši vārdi vai salīdzinājumi tiek uztverti kā bēdu noniecināšana. Arī frāze “būs jau labi” ir aplama – mēs to nezinām. Bēdas nevar atvieglot, tās var tikai nest, un zaudējumus nevar salīdzināt. Arī “nepabeigtie teikumi” – “vismaz jums bija kopā divdesmit gadi”, “jums vēl būs bērni”, “tas nenotiek bez iemesla” – patiesībā pasaka: “pārstāj justies tik slikti”. Svarīgi atcerēties – sērojošam nevajag pamācības, bet gan klātbūtni, kas nav vērtējoša un netiesājoša.
Cilvēki bieži vēlas mierināt sērojošo, taču bēdas nav nomierināmas. Mierinoši vārdi vai salīdzinājumi tiek uztverti kā bēdu noniecināšana. Arī frāze “būs jau labi” ir aplama – mēs to nezinām. Bēdas nevar atvieglot, tās var tikai nest, un zaudējumus nevar salīdzināt. Arī “nepabeigtie teikumi” – “vismaz jums bija kopā divdesmit gadi”, “jums vēl būs bērni”, “tas nenotiek bez iemesla” – patiesībā pasaka: “pārstāj justies tik slikti”. Svarīgi atcerēties – sērojošam nevajag pamācības, bet gan klātbūtni, kas nav vērtējoša un netiesājoša.
Cilvēki bieži vēlas mierināt sērojošo, taču bēdas nav nomierināmas. Mierinoši vārdi vai salīdzinājumi tiek uztverti kā bēdu noniecināšana. Arī frāze “būs jau labi” ir aplama – mēs to nezinām. Bēdas nevar atvieglot, tās var tikai nest, un zaudējumus nevar salīdzināt. Arī “nepabeigtie teikumi” – “vismaz jums bija kopā divdesmit gadi”, “jums vēl būs bērni”, “tas nenotiek bez iemesla” – patiesībā pasaka: “pārstāj justies tik slikti”. Svarīgi atcerēties – sērojošam nevajag pamācības, bet gan klātbūtni, kas nav vērtējoša un netiesājoša.
Katrs cilvēks sēro atšķirīgi. Arī vīrietis un sieviete.
Mūsu, rietumu kultūrā ir grūti saskarties ar sievietes sērām, bet vēl jo grūtāk ir atrast pareizo pieeju iepretī sērojošiem vīriešiem. Mēs neesam raduši pieņemt kā pats par sevi saprotamu to, ka arī vīrieši sēro. Kad nomirst bērns, visi parasti interesējas par to, kā klājas bērniņa mātei, bet par tēvu atceras visnotaļ reti. Es domāju, ka mums ir bailes no vīriešu asarām, un mēs nezinām, ko ar tām iesākt. Jo mūsu kultūra vīriešiem nekomunicē atļauju raudāt. Apkārtējā sabiedrība un darba kolēģi bieži ar neizpratni un noliegumu izturas pret vīrieti, kurš sēro.
Lorem ipsum dolor sit amet, consectetur adipiscing elit, sed do eiusmod tempor incididunt ut labore et dolore magna aliqua. Ut enim ad minim veniam, quis nostrud exercitation ullamco laboris nisi ut aliquip ex ea commodo consequat. Duis aute irure dolor in reprehenderit in voluptate velit esse cillum dolore eu fugiat nulla pariatur. Excepteur sint occaecat cupidatat non proident, sunt in culpa qui officia deserunt mollit anim id est laborum.