Uzrunas no atvadu brīžiem

Viens no slavenākajiem 20.gadsimta komponistiem Džons Keidžs 1952.gadā uzrakstīja skaņdarbu, kura nosaukums bija četri trīsdesmittrīs jeb Klusais skaņdarbs. Kad Džons Keidžs pārpildītās koncertzāles priekšā nosēdās klavieru priekšā, tad šī skaņdarba atskanošana notika tā, ka tieši četras minūtes un trīsdesmittrīs sekundes neatskanēja neviena skaņa.  Komponists vienkārši nosēdās publikas priekšā un teica – tagad būs skaņdarbs. Un iestājās klusums. Taču nekad klusums nav pilnīgs. Pat pilnīgā klusumā mēs dzirdam kādas skaņas. Mūsu sirdspukstus, asins skrējienu dzīslās, nervu sistēmas radītās frekvences. Radot šo neparasto skaņdarbu, komponists atvēra saviem klausītājiem ausis uz to, ko mēs parasti nedzirdam, bet kas allaž ir ap mums un mūsos klātesošs. Viņš radīja ietvaru, kurā mēs sākam ieklausīties sevī, savā elpā, mums apkārtējā pasaulē, bet varbūt arī tajā, kas notiek, dzīvo, elpo mums līdzās esošajā cilvēkā. Klusums, kurā mēs dzirdam šīs esības skaņas. Klusums, kurā notiek tas, ka tajā nekas nenotiek. Skaņdarbs, kas ir dod ietvaru tam, kas ir lielāka realitāte nekā viss, ko mēs spētu sacerēt, atskaņot, izdarīt.

Šis skaņdarbs man nāk prātā, kad domāju par tām dzīvēm, kuras ir nodzīvojuši šie bērni – gan piedzimušie, gan nepiedzimušie. Viņu dzīves ir bijušas kā šis skaņdarbs. Tajās nav atskanājusi neviena nots, kurai mēs dotu to vērtību, ar kādu mēs mēram savas steidzīgās, piepildītās, dārgās, dažādu skaņu un trokšņu pilnās dzīves. Jā, mūsu dzīves var būt kā brīnumaina simfonija vai kā neizturama kakafonija, bet šo bērnu dzīves bija pavisam kaut kas cits. Viņi nosēdās pie savas dzīves klavierēm un nenospēlēja itin neko. Un tieši tas – protams, tiem, kas gribēja klausīties un sadzirdēt – ļāva dzirdēt to, kas patiešām IR un kas nekad nebeidz BŪT. Viņu dzīves bija skaņdarbs, kurā mēs sākām dzirdēt un redzēt savu dzīvi. Mēs sākām dzirdēt to, ko bez viņu dzīves nekad nesadzirdētu, nesaprastu, neatklātu. Mūsu bērni deva iespēju mums sastapties ar to, ar ko bez viņiem mēs nekad nesastaptos. Viņi, kas daudzi nemaz nepiedzima, izraisīja vai – esmu par to diezgan drošs – izraisīs lielu piedzimšanu mūsos. Viņi mūsu dzīvēs ir atnesuši laiku, kurā mēs piedzīvojām, ka viss ir beidzies. Un tieši šis laiks ir bijis jauns sākums. Jo vienā brīdī, kad pirmais šoks ir beidzies, kad ir beidzies mūsu niknums un dusmas pret sevi, saviem tuvākiem, pret Dievu un pat pret šo bērnu, kas nepiedzima, vienā brīdī sāpēs par nepiedzimušo ienāk nojauta par to, kas ir tas, ko šī nepiedzimšana ir mūsos dzemdējusi.

Visgrūtākais ir izturēt šo laiku. Palikt šo bērnu nepiedzimušo dzīvju koncertzālē. Grūtākais ir turpināt klausīties. Ticēt, ka šis skaņdarbs joprojam skan. Taču neviens nevar šo ceļu noiet tavā vietā, jo tas ir ceļš, ko ir jānoiet tev. Tomēr šajā ceļā kādi var balstīt tavas kājas, iet kopā ar tevi tavās domās un dažkārt turēt tavas rokas. Pie tam klusuma skaņdarbs nav ļoti garš. Un, ja tu uzdrošinies uzticēties tam, ka šīs ceļš var kļūt arī par tavu garīgo ceļu, tu vari piedzīvot, ko ir piedzīvojuši daudzi cilvēki šajā nepilnīgajā pasaulē – ka ne tikai no lielas mīlestības, bet arī no lielām ciešanām dzimst kaut kas liels, kā bērns, kura esības īstos mērogus mēs nekad sākumā un arī vēl ilgi pēc sākuma nevaram nedz aptvert, nedz saprast.

Jā, visi lielie garīgie ceļi ir veidojušies no lielām ciešanām – budisms sākas ar kāda prinča Sidhartas pieredzi, redzot slimnieku, sirmgalvi un vienu mirušo, judaisms sākas ar ebreju tautas ciešanām un verdzību Ēģiptē, islams sākas no Muhameda lūgšanas Mekas tuksnesī par cilvēkiem, kas nomocīti savstarpējos cilšu karos, un kur viņam atklājās eņģelis Gabriēls, un arī kristietība rodas no Jēzus, kurš ne tikai atsaucas slimo, mirstošo, izsalkušo cilvēku vajadzībām, bet arī pats mirst netaisnā un mokpilnā nāvē, bet kurš pat mirstot turpina darīt to, kas vienīgais reāli kaut ko šajā pasaulē maina – dāvināt cilvēkiem mieru, izlīdzināšanos, mīlestību.

Mūsu dzīves sliktajos notikumos to iemeslus, jēgu, mācību mēs neatradīsim. Šie notikumi nāk un iet, visbiežāk bez kādiem iemesliem, bieži bezjēdzīgi un nejedzīgi. Tajos mēs varam smelt tikai spēku mūsu niknumam un dusmām. Taču arī tās ir tikai viļņu šļakatas, bet mums ir jāiet dziļumos, tur, kur viss ir mierīgāks, norimušāks, jēgpilnāks. Šo nozīmi atradīsim tajā, ko šie notikumi mūsos ir izraisījuši, iesākuši, mainījuši.

Un vispirms tam visam ir jādod vārds. Pat visskumjākais var mūs sākt svētīt, ja mēs tam dodam vārdu. Es nezinu, vai jūs visi esat devuši saviem bērniem vārdus. Arī tiem, kas nav piedzimuši, arī tiem, kurus jūs nekad neesat redzējuši. Ir vērts dod vārdu tam, kurš jūsos ko jaunu rada, caur kuru jūsos kas liels ir dzimis vai piedzimt grib. Viņu dzīves bija pavisam īsas, bet viņu vārds pietiekami liels, lai mēs tam ļautu izskanēt, iesakņoties, ierakstīties mūsos. Un, ja jūs neesat vēl devuši viņiem vārdu, tad jūs to varat darīt, jo katram no šiem bērniem ir vārds, katrs no viņiem ir dzīvs zars pie Jēzus – īstā vīna koka, un, ja kādus no viņiem jūs esat gribējuši, bet neesat varējuši nokristīt, tad tik un tā viņi ir aizgājuši no šejienes kā kristīti, mīlēti, Svētā Gara žēlastības pilni.

Viņu dzīves nebija garas, taču to vērtība nav izmērama ar laika lineālu. Jā, viņi aizgāja, savu dzīves lielo skaņdarbu nemaz nesākuši. Tomēr viņu dzīves ir pabeigtas dzīves. Viņu dzīves skaņdarbi tika nospēlēti līdz galam. Tie tika pabeigti. Tie nepalika pusceļā. Viņu dzīves nepalika nepabeigtas, neizdzīvotas. Tā ir pabeigtas, piepildītas, pilnīgas, nodzīvotas līdz galam, līdz pēdējam sirdspukstam.

Kad šie bērni nāca šajā pasaulē, droši vien, jūs daudz ko, ja ne pilnīgi visu, pakārtojāt savās dzīvēs tā, lai viņi varētu šeit ienākt un dzīvot. Bet varbūt viņi nāca, lai mēs varētu dzīvot. Mēs gaidījām, rosījāmies, plānojām, taču viņi vienkārši sēdēja pie savas dzīves lielā instrumenta un spēlēja savas dzīves skaņdarbu, un mēs to klausījāmies un to, kas nu ir pabeigts un līdz pēdējam smalkumam izslīpēts, mēs klausāmies joprojām.

Viņi savas dzīves darbu ir pabeiguši un piepildījuši, jo viņu dzīves darbs bija tas, ko viņi ar savu dzīvi ir pie mums, paveikuši un mūsos mainījuši. Viņu dzīves skaņdarba balss bija pilnīgi klusa, bet tiem, kas to klausījās, tie sadzirdēja tajā Kristus un Viņa eņģeļu balsis.

Henrijs Nouvens ir teicis: “Ja mēs godīgi sev pajautātu, kuri cilvēki mūsu dzīvēs patiesi ir bijuši visnozīmīgākie, tad mēs visbiežāk nonāksim pie secinājuma, ka tie ir bijuši nevis tie, kas mums ir devuši gudrus padomus un pateikuši priekšā risinājumus vai ieteikuši kādas zāles, bet tie, kuri ir līdzdalījuši mūsu sāpes un iejūtīgā un delikātā veidā pieskārušies mūsu ievainojumiem. Tie draugi, kuri ir varējuši būt ar mums klusējot kopā mūsu izmisuma un neskaidrības brīžos, kuri ir palikuši ar mums kopā mūsu bēdu, sēru un zaudējumu stundās, kuri ir varējuši pieņemt mūsu nespēju saprast un zināt, kuri ir spējuši pieņemt mūsu nespēju sevi vai kādu citu izārstēt, glābt, izdziedināt, kuri ir stāvējuši ar mums kopā bezpalīdzības priekšā”.

Man šķiet, ka šie bērni – dīvainā kārtā – ir kļuvuši daudziem mums tādi draugi un ka šo draudzību ne mazākā mērā neizdzēš tas, ka viņu īsais dzīves skaņdarbs ir beidzies.

Jo šī skaņdarba laikā mēs esam saklausījuši, ka cilvēks nebeidzas, kad beidzas viņa dzīves skaņas. Cilvēks nebeidzas ar nāvi. Jo cilvēks ir tas, kas vienmēr IR un vienmēr BŪS. Un tad, kad atnāk nakts un ir pats tumšākais nakts vidus, zini, priekšā ir kāds pilnīgi nepazīstams, vēl nekad nepiedzīvots rīts, tāds kā dzimšanas dienas rīts, kaut kas pilnīgi cits, kaut kas, ko vēl nepazīstam, kāds ceļš, par kura klātbūtni pat nenojautām.

Ceļš, kurā viņi aiziet. Un viņiem līdzi lai iet nevis mūsu asaras un bēdas. Jo tās reiz beigsies. Bet mūsu bērniem lai iet līdzi tas, kam nekad nevajadzētu mūsos izsīkt. Svētība, ar kuru viņi mūs ir svētījuši un ar kuru mēs svētam viņus. Šiem bērniem līdzi iet mūsu svētība. Tā elpo mūsos. Jo tā ir paša Dieva elpa, kuru mēs saņemam, ieelpojam un no sevis izdodam, no sevis izelpojam. Sāpes beigsies, bet šī svētība nebeigsies. Un mūsu bērni arī.

Mūs vienojošais iemesls, kāpēc mēs esam šeit, ir šo mazo bērniņu nāve un miršana. Tomēr es nerunāšu par nāvi. Jo, ko gan lai varētu pateikt – patiešām jēgpilni – par to, ko neesmu piedzīvojis es un neesam piedzīvojuši neviens, ja jau esam šeit.

Ja nerunāsim par nāvi, mums būtu jārunā par miršanu. Tomēr, vai tad ir tā, ka cilvēks mirstot, pārstāj dzīvot? Cilvēks taču dzīvo, viņa dzīve notiek līdz pēdējam elpas vilcienam. Tāpēc, manuprāt, nav nekā cita, par ko mēs varētu runāt un ko mēs varētu pārdomāt, kā tikai dzīve – mūsējās un mūsu bērnu dzīves. Jo dzīve ir svarīgāka par nāvi. Dzīve ir lielāka par nāvi. Dzīve ir stiprāka par nāvi. Dzīve ir tā, kas var izturēt nāvi. Dzīve ir tā, kas var skatīties acīs nāvei. Dzīve ir tā, kura spēj palikt nāves neiznīcināta, bet tapt pārmainīta, pārvērsta.

Tātad par dzīvi.

Dzīve sākas, kad mēs nākam šajā pasaulē. Dzīve nesākas ar piedzimšanu. Dzīve sākas daudz, daudz agrāk. Tad, kad mēs sākam nākt šajā pasaulē. Un, kad mēs nākam šajā pasaulē, mums ir kādas vajadzības, kuras piepildīt var tikai mūsu vecāki. Mēs nākam un mums ir ļoti konkrētas vajadzības šajā nākšanas ceļā. Tas ir kas ļoti konkrēts, un tās ir mūsu piedzimšanas ceļa vajadzības, kuras var piepildīt tikai tie cilvēki, kuri mūsu piedzimšanu gaida. Kuri nāk mums šajā ceļā pretī. Ja šie cilvēki ir gatavi un spējīgi šīs mūsu piedzimšanas ceļa vajadzības piepildīt, mēs esam gatavi netraucēti un neievainoti augt tālāk. Kā un par ko – to mēs nekad nezinām. Beigu beigās mēs arī nezinām – vai… Tagad mēs gan to visi zinam, ka mēs nezinājām – vai…

Kā mazam bērniņam, mums ir svarīgi visā mūsu piedzimšanas ceļā sajust, ka esam gaidīti. Ka šī pasaule, kurai pretī ejam, mūs ir griboša uzņemt. Un šo sajūtu mēs iegūstam no tās noslēpumainās kopības, kas mums piedzimšanas ceļā ir ar vienu cilvēku, kurā mēs augam, kurš mūs baro, kurš ir ar mums tā, ka mēs nemaz nevaram atšķirt, kur sākamies mēs un kur sākas šis cilvēks. Mēs esam šajā cilvēkā un jūtam šo cilvēku. Mēs esam un nedomājam par to, ka esam. Piedzimšanas ceļā es esmu “Mēs”. Dzīve sākas ar to, ka mēs esam saplūduši ar šo nejaušo cilvēku, kas ir mūsu māte. Ar šo cilvēku mums sākas viss. Mēs elpojam ar šo cilvēku, mēs dzirdam ar šo cilvēku, mēs jūtam ar šo cilvēku, mēs un viņš esam viens.

Šajā piedzimšanas ceļā mums ir svarīgi, ka mūs ņem nopietni. Mums ir svarīgs apstiprinājums, ka – tieši tādi, kādi esam – vēl nepiedzimuši, vēl neizveidojušies, vēl tikai ceļā esot – tiekam akceptēti, pieņemti un ka vienmēr ir kās, kurš ir nedalīti priekš mums, vienalga, kas arī lai nenotiktu. Mazais grib tikt mīlēts un apbrīnots, viņš grib justies kā kaut kas ļoti īpašs, kāds arī ir – tāds, kāds neviens nav bijis pirms viņa un nekad nebūs pēc viņa. Viņam ir vajadzīgs apstiprinājums, ka šis nejaušais cilvēks – viņa māte – to nekad nepametīs un vienmēr uzņems un pieņems bez nosacījumiem.

Mazajam ir svarīgas tikai mūsu jūtas. Tas, ko mēs varam vai nevaram, tas, kas notiek vai nenotiek, tas, kas izdodas vai neizdodas, visi mūsu priekšstati par viņa dzīvi, visa tā medicīna, slimības, anomālijas, tas viss viņam ir vienalga. Viņam ir svarīgi sajusties īpašam. Viņš ir kā visdārgākā pērle. Dievišķs brīnums.
Varbūt kādiem no jums izdevās savu bērniņu paturēt rokās. Taču visiem jums izdevās viņu glabāt, turēt, just sevī. Pieskarties viņam nevis ar jūsu ārpusi, bet ar iekšieni un ar to es nedomāju tikai ķermeni. Varbūt kādiem no jums izdevās savu bērniņu pabarot. Bet visiem jums izdevās viņu barot mēnešiem ilgi, remdēt viņa izsalkumu un slāpes, dot viņam savu siltumu un maigumu – bieži pašiem to nemaz neapzinoties. Tas vienkārši tā bija. Ne pēc kādiem grafikiem vai noteikumiem, bet tad, kad viņam to vajadzēja, tad, kad viņš to vēlējās. Savā piedzimšanās ceļā jūsu mazie nekad nebija vieni – viņi varēja dzirdēt sev apkārt, dzirdēt sevī jūsu draudzīgās, mierīgās, sirsnīgās balsis un dvēseles maigumu. Skaņas, kas modināja viņos drošības un pasargātības sajūtu. Viņi jūsos varēja mācīties un iemācījās pašu svarīgāko piedzimšanas ceļa mācību – uzticēšanos. Un tas, kurš ir iemācījies uzticēties, ir gatavs savam tālākajam augšanas ceļam. Viņos radās spēks būt. Viņi sāka spēt būt.

Un tas ir pats, pats pirmais un svarīgākais, kas vienam cilvēkam ir jāiemācas. Nevis kaut ko darīt, kaut ko sasniegt, par kaut ko kļūt, bet būt. Tam, kas spēj tikai būt, pasaule katru mirkli ir jauna. Dzīve ir nevis kaut kas, kas jāsasniedz, jārada, bet gan kā brīnumains noslēpums jāizdzīvo. Neatkarīgi no tās garuma, konteksta, satura – kā brīnumains noslēpums jāizdzīvo.

Mazais bērniņš ir kā viens viesis un maģisks svešinieks, kas nāk mums pretī, kas sāk kustēties mūsos. Mēs nevaram īsti noteikt nez viņa ierašanās laiku, nedz viņa dzīves laiku, nedz arī – laiku, kad viņš mūs atstāj. Mēs varam tikai – tad, kad viņš ir ar mums – dot viņam labāko, kas esam, neko negaidot pretī, neko nesaceroties, neko nesasapņojot, neiedomājoties, bet kā klusā meditācijā – pievēršoties tikai viņam, katrā elpas vilcienā tikai viņam. Dot savu būšanu, klātbūtni, tuvumu, siltumu.

Kad cilvēki nomirst, vienmēr ir ļoti sāpīgi. Taču sāpīgāk – it īpaši apkārtējiem – ir tad, kad nomirst nepabeigts, samocīts, sevi neatradis, savu dzīvi kaut kā šā tā, kaut kā nebūt pa virsu nodzīvojis cilvēks. Ļoti sāpīgi ir tad, kad mirst nedziedināts, neatpestīts, uz dzīvi un citiem apvainojies, sarūgtināts cilvēks. Kad mirst viens dzīvi un sevi ienīst sācis cilvēks. Bieži tā tas notiek. Es gan ne mazākā mērā nešaubos par to, ka Dievs ar vislielāko mīlestību un labvēlību pieņem mūs arī tādus. Viņa žēlastība patiešām ir lielāka nekā viss, par ko mēs varam savu dzīvi pārvērst. Mēs, cilvēki, nevaram nekad Dieva lielo mīlestību pazaudēt, tāpat kā mēs nekad nevaram to nopelnīt tā vienkāršā iemesla dēļ, ka šī mīlestība IR neatkarīga no mums. Tāpat kā jūsu mīlestība IR un būtu bijusi absolūti neatkarīga no tā, kādi izaugtu jūsu bērni, ko viņi darītu, kādas būtu viņu dzīves.

Tomēr mūsu bēdām un sērām varbūt var palīdzēt apziņa un sajūta, ka mirušais cilvēks ir aizgājis vesels, pabeigts, piepildīts, visu saņēmis, visu paņēmis līdz, visu noslēdzis, sagatavojies tam ceļam, kas nu – pavēries viņa priekšā.

Šādi cilvēki ir jūsu mirušie bērni. Viņu piedzimšanas ceļa vajadzības, mācības, dāvanas ir ar viņiem. Nekas nav palicis pusceļā, nekas nav palicis puspabeigts.

Mums ir žēl, ka viņi nesāka staigāt, negāja bērnudārzā, skolā, neizmācījās par juristiem, šoferiem, aktrisēm, gleznotājiem, ārstiem, vai vienkārši pieaugušiem un atbildīgiem cilvēkiem. Taču piedzimšanas ceļā tam visam nav ne mazākās nozīmes. Šajā ceļā vienīgais, kas ir svarīgi ir iemācīties būt, just jūsu mīlestību, iemācīties uzticēties, just jūsu ķermeņa pieskārienus, sajusties ietvertiem mīlestības lokā. Tad tu esi gatavs dzīvei. Vai arī no dzīves atvadīties. Tu esi gatavs augt tālāk.

Tas ir noticis ar šiem bērniņiem.

Viņi ir piepildījuši savu piedzimšanas ceļu, tajā izauguši tik lieli, cik lieli viņi varēja izaugt. Viņi nu ir paraugs mums, piemērs mums, skolotāji mums.

Jo mums katram arī ir savs ceļš. Lai arī mēs esam tehniski ļoti lieli, tomēr mūsu dzīve nebūt nav nodzīvota līdz galam. Var būt, ka ar mūsu bērnu nāvi ir sācies kāds pilnīgi jauns mūsu dzīves ceļš. Kādas jaunas skolas pirmā klase. Mēs nedrīkstam to nepabeigt. Mēs nedrīkstam to pamest pusceļā. Jā, mēs daudz ko vēl nesaprotam no tā visa – kā jau pirmklasnieki. Mūsu bērnu dēļ, šo tehniski mazo, bet pēc būtības lielo skolotāju dēļ mums ir jāturpina augt. Lai mēs savas dzīves atlikušo daļu nenodzīvotu kā samocīti, uz dzīvi un citiem apvainojušies, dzīvi un sevi ienīst sākuši cilvēki.

Un, ziniet, tas ir tāds neparasts dzīves paradokss. Tie, kas patiesi ir lieli mūsu dzīves skolotāji, vienmēr mūs atstāj. Bieži tad, kad mēs to nevēlamies, bieži tad, kad mums šķiet, ka esam pavisam nesagatavoti. Kad viņi savu darbu pie mums ir izdarījuši, viņi aiziet.

Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess: laiks dzimt un laiks mirt, laiks stādīt un laiks plūkt stādus, laiks nokaut un laiks dziedināt, laiks graut un laiks celt, laiks raudāt un laiks smiet, laiks sērot un laiks diet.
(Sāl. pam. 3,1-4)

Šie ir viedi vārdi. Šķiet, ka tos saka cilvēks, kuram ļoti daudz kas aiz muguras. Tie nav pie rakstāmgalda izdomāti, bet caur daudzām miršanām un piedzimšanām gājušā cilvēkā izauguši un nobrieduši vārdi. Pavisam noteikti tie nav frāžaini vārdi, kurus cilvēki kādreiz saka, jo nezina, ko teikt, bet klusumu izturēt nespēj. Pirms neilga laika nomira man kāds zināms cilvēks pēc vairāku gadu slimošanas ar vēzi. Bieži, kad mēs tikāmies, viņa man teica – būs labi. Viņa to teica, kurai aiz muguras bija neskaitāmas ķīmijterapijas, bet priekšā lielais nezināmais. Un, kad viņa teica – būs labi, tad tas bija patiesi. Taču, ja to būtu teicis es – tā būtu frāze. Jo vārdu jēga ir atkarīga no tā, no kādas pieredzes cilvēks tos saka.

Jūsu piedzīvotā pieredze ir viena no vistumšākajām pieredzēm. Kad nāve ir tik tuvu piedzimšanai, vai arī tad, kad piedzimšana un nāve notiek vienlaikus, tas iemet mūs domu un sajūtu pilnīgā haosā. Jo atšķirībā no “normāla” zaudējuma, kad mirst ilgu mūžu dzīvojis cilvēks, atradis savu vietu pasaulē, ar daudz ko saistīts, kaut ko dzīvē izdarījis, pēc kaut kā tiecies, uz kaut ko cerējis, te – ir aizgājuši bērni, kuriem mēs vietu šajā pasaulē vēl tik tikko sākām iekārtot. Te ir aizgājuši bērni, kuriem pat neiznāca savās mājas pavadīt kaut vienu dienu. Te ir aizgājuši bērni, kuriem tā īsti vēl nebija pagūts pateikt: “Sveiki”, kad jau bija jāsaka: “Ardievu”.

Taču tikai tam, ko tu uzņem pie sevis un sevī, kam tu atrodi vietu un kas kļūst par tavas dzīves daļu uz visiem laikiem, tikai tam viesim, kuram tu esi atvēris savas durvīs, ierādījis istabu, tādā vai citādā nozīmē paēdinājis, padzirdinājis, parunājies, pieskāries, tikai tādam viesim, kurš ir kļuvis par viesi un nav vairs nekāds garāmgājējs vai svešinieks, tikai tādam viesim, kuram tu visā nopietnībā esi teicis: “Esi sveicināts, mazais viesi!”, tikai tādam, tu vari sacīt: “Uz redzēšanos!”

Lai mēs varētu no viņiem pa īstam atvadīties un atraisīties, vispirms mums viņi ir pa īstam jāuzņem pie sevis, jāapzinās viņu lielums, nozīmi, viņu dvēseles dziļumus un plašumus, jāuzņem pie sevis un tad jāpavada ceļā.

Tik grūta ir šī pieredze arī tāpēc, ka tad, kad bērniņš tiek gaidīts, bieži tikai domājam par laimi un prieku. Tas, ka kaut kas varētu notikt ne tā, lielākoties ir pilnīgs tabū. Mēs gaidam perfektu bērnu, un tieši tāpēc mūsu vilšanās, šoks, pārsteigums un izmisums ir tik liels. Kad mirst cilvēks ar savu dzīves stāstu, mums paliek šīs stāsts, atmiņas, mūsu pašu stāsti par viņu. Kad mirst bērns, šīs stāsts ir ļoti mazs vai tā nav vispār, kā “tikai” atmiņas par to, kā mēs viņu gaidījām. Paliek daudz lielāks tukšums nekā tad, kad mirst cilvēks ar garu dzīvesstāstu. Bet labai grāmatai ne vienmēr jābūt biezai. Arī ļoti plānas grāmatiņas var būt tādas, kas atstāj bezgalīgu ietekmi. Kādreiz pat viens teikums vai pāris vārdi pārvērš mūsu dzīves. Un šim mazajam stāstiņam, šiem, varbūt, dažiem teikumiem ir jāatrod droša, paliekoša vieta jūsu dzīvēs, jo katrs šīs bērns pieder, neviens nav kaut kur izgaisis, viņi bija un ir.

Laiks dzimt un laiks mirt. Arī katram no mums ir šāds laiks. Jo dzimt un mirt pieder pie realitātes, kuru mēs esam aicināti mācīties pieņemt arī mūsu dzīvēs. Būt cilvēkam, būt daļai no radītās pasaules nozīmē atnākt un aiziet, sākties un beigties, piedzimt un mirt. Tas pieder pie mūsu esības šajā pasaulē, vienlaicīgi apzinoties, ka šī dzīve, kuru pazīstam kā vienīgo, nav vienīgā nedz mūsu, nedz šo bērnu esības forma. Ja viņi radās un bija pirms piedzimšanas, tad, kāpēc lai viņi neturpinātos un nebūtu citā, mums vēl nepazīstamā veidā pēc nāves? Tāpat kā cilvēks nesākas ar piedzimšanu, viņš, ļoti iespējams, nebeidzas ar nāvi. Piedzimšana un nāve – abas – pieder pie dzīves. Mēs esam aicināti uzticēties tam, ka mūsu bērni ir labās Dieva rokās, mīlēti, aprūpēti, un tieši tāpat kā mēs sērojam arī viņi sēro, bet varbūt labāk kā mēs zinam, ka visas sēras reiz paiet un katrs, kas ir tumsā reiz piedzīvo gaismu un piecelšanos un jaunu sākumu – tad, kad ievainojums ir sadzijis un vairs nesāp. Šī apziņa, ka dzimšana un miršana, pavasaris un rudens, atvadīšanās un sagaidīšana, ievainojumi un ievainojumu sadzīšana, sabrukšana un piecelšanās, raudāšana un smiešanās, sērošana un prieks – tas viss pieder pie dzīves, neviens no tā nevar izvairīties, ka tie ir dažādi dzīves posmi, kas nomaina viens otru kā gadalaiki nomainās dabā, viens pavasaris palīdz labāk saprast nākamo, viens rudens palīdz sagaidīt nākamo, šī apziņa pavisam noteikti ir ceļā katrā no mums. Jo katra nakts reiz sāk iet uz beigām, un vienā brīdī sāk aust jauns rīts.

Tieši šai rītausmai kalpo Dvēseļu dārzs, lai mēs nedomātu, ka šie Zvaigžņu bērni ir pazuduši tukšumā vai tumsā, bet gan, ka no bērna nenodzīvotās dzīves staro kāda gaisma – līdzīgi kā no kādas rīta zvaigznes – un nekad vairs neapdziest. Un jūs esat nevis cilvēki, kuriem piedzima nedzīvs bērns, bet jūs esat šī bērna, šī Zvaigžņu bērna vecāki, un tādi jūs paliekat vienmēr.

Nekas šajā pasaulē nav perfekts. Tikai matemātika ir perfekta. Dzīve vienmēr ir līkumaina, tajā ir kāpumi un kritumi, atnākšanas un aiziešanas. Un varbūt kādreiz gribētos, ka būtu tāds kaut kāds dievs, kurš visu iekārtotu tā, kā mēs vēlētos, taču es tāda dieva nezinu un domāju, ka tāda kaut kāda dieva nekur nav un nekad nav bijis. Bet tas, kas ir un par ko esmu visai drošs – ka ir Viens tāds, kurš katram cilvēkam, lai cik maz tas būtu dzīvojis vai vispār nebūtu piedzimis dzīvs, dod vērtību, cieņu un nozīmi. Nāve atstāj savu zīmogu, un tā atstāj savu zīmogu katrā no mums, taču ir kāds zīmogs, kādi vaibsti, kas tiek mūsos ielikti vēl ilgi pirms nāves. Svētības un mīlestības nospiedumu mūsu dvēseles vienmēr saņem daudz, daudz ātrāk, vēl tad, kad par cilvēka esību nezina neviena pati dzīva dvēsele un ar katru mūsu sirdspukstu šī svētība izplatās mūsu esībā. Šo svētības un mīlestības cilvēka pašos sākumos iedveš Tas, kurš nevis var visgudri un no augšas atbildēt uz mūsu daudzajiem kāpēc, bet gan nepārtraukti un vienmēr saka: “Es esmu te, ar tevi, lai kas notiktu, lai kam tu cauri ietu, es esmu ar tevi, es esmu tas, kas ir ar tevi”. Kāds, kurš nevis visu var, bet var to, ko daudzi nespēj – būt ar mums kopā tad, kad mēs kliedzam un raudam, vainojam sevi un citus, kāds, kurš mūs dzird, mūs piekļauj sev klāt, būt kopā ar mums tajā, kas ar mums notiek.

Taisnākais ceļš cauri sērām ir ceļš, kad ved tām cauri. Līdz mielēm aptverot to, ko esam zaudējuši. Apzinoties visas jūtas, ko mūsos izraisa šis zaudējums, izpaužot šīs jūtas un domas, neapspiežot tās, jo viss, ko mēs jūtam un kā mēs jūtamies ir pilnīgi normāli. Pamazām sākot pievērsties vairāk sev nekā zaudētajam bērnam. Sākot meklēt nozīmi tam, ko esat piedzīvojuši.Un visbeidzot ļaujot savam bērnam iet un nejusties vainīgiem, ka savu dzīves spēku, enerģiju, prieku sākam veltīt jauniem uzdevumiem, jauniem ceļiem un jaunām pieredzēm un saitēm.

Jo – “Viss savā reizē un savs laiks ik lietai zem debess: laiks dzimt un laiks mirt, laiks stādīt un laiks plūkt stādus, laiks nokaut un laiks dziedināt, laiks graut un laiks celt, laiks raudāt un laiks smiet, laiks sērot un laiks diet”.

Uzruna Bērnu piemiņas dievkalpojumā, 2014. gada otrajā decembra svētdienā

“Bet sestajā mēnesī Dievs sūtīja eņģeli Gabrielu uz Galilejas pilsētu Nācareti pie jaunavas, kas bija saderināta ar vīru, vārdā Jāzeps, no Dāvida nama, un jaunavas vārds bija Marija. Un, ienācis pie viņas, eņģelis sacīja:“Esi sveicināta, izredzētā, Kungs ir ar tevi!” Viņa iztrūkās par šiem vārdiem un domāja, kas tas par sveicienu. Un eņģelis viņai sacīja:“Nebīsties, Marija! Tu esi atradusi žēlastību pie Dieva. Un, redzi, tu tapsi grūta un dzemdēsi Dēlu, un dosi viņam vārdu Jēzus. Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos viņam Dāvida, viņa tēva, troni. Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala.” (Lk.1, 26-32)

Šodien daudzi visā pasaulē iedegs ne tikai trešo Adventa sveci, bet arī katrā laika joslā pulksten septiņos vakarā aizdegs sveces, pieminot mūžībā aizsauktos bērnus. Savējos bērnus, radu bērnus, draugu bērnus, un to darot, domās par gaismu un svētību, ko šie bērni nesuši viņu dzīvēs un paradoksālā veidā turpina nest. Šī sveču gaisma no loga uz logu, no mājas uz māju pamazām apjozīs visu pasauli un, ja kāds vērotājs to varētu novērot vai nofilmēt, tad viņš redzētu, kā šīs sveču gaismas kopā veido ceļu, kurš pamazām, saraustīti, neveikli virzās uz priekšu. Tas ir jau sācies pirms dažām stundām tālu austrumos, kur jau ir sācies šodienas vakars. Pirms pāris stundām šis gaismas ceļš šķērsoja Klusā okeāna salas un Sidneju, Austrālijā, bet šobrīd ir sasniedzis Tokiju, Japānā. Katra gaismiņa šajā ceļā palīdz tam virzīties uz priekšu, jo šo ceļu veido cilvēki, kuri ir izlēmuši, ka neskatoties ne uz ko, gaismai ir vieta viņu dzīvē.

Tas nav spožs, taisns, gaismas pieliets ceļš. Tā nav apgaismota iela un pat ne meža taka. Varbūt pirmajā brīdī tas nemaz neizskatās pēc ceļa. Tumsas pārrāvumi starp mazajām liesmiņām, iespējams, ir ļoti gari. Bet ikviens tumsas posms beidzas ar to, ka kaut kur atkal iedegas gaisma. Un, ja tā neiedegas pie manis, varbūt tā iedegas pie kāda man līdzās un arī tā es varu pieredzēt, ka tumsa nav bezgalīga un bēdas mūžīgas. Jo tumsa un bēdas pieder pie redzamās, pieredzamās dimensijas, bet mūsu esības pamatu veido gaisma, gluži kā tas, ka zemes un dzīvības pastāvēšanas pamatus veido saule un tās gaisma.

Iedomāsimies sauli, kas ir mūsu pamatos. Tā tur nebeidz spīdēt un izstarot gaismu. Arī, kad dzīve pagriezusi gaismai muguru. Bet ir kāds spēks un tie neesam mēs paši, kas lēni un nemanāmi, taču neapturami dzīvi griež atkal pretī gaismai. Tas ir tas, ko es redzu pie savām orhidejām uz palodzes. Lai kā tās pagrieztu, tās griežas pretī logam, tā ir kaut kāda iekšēja nepārvarama tieksme pret gaismu. Un arī katrā cilvēkā tāda ir un šai tieksmei – it īpaši Adventa laiks aicina atmosties jo īpaši.

Par to runā arī domātājs Endrū Koens, kad viņš raksta, ka realitāte sastāv no redzamā un neredzamā, zināmā un nezināmā, viss, kas jebkad ir bijis un jebkad būs, – ir veidots no šīm divām dimensijām. Lielākoties mēs apzināmies tikai uztveramo realitāti – laiku, telpu, notikumus. Tomēr arī redzamā realitāte, tāpat kā okeānā peldošs aisbergs, kas paceļas pāri ūdens līmenim, balstās un neredzamo, nezināmo, neizdibināmo dimensiju. Mēs nevaram šo dimensiju redzēt, tai pieskarties, vai to aptvert, jo pašā savā būtībā tā ir neredzama un netverama. Tomēr mēs varam to atklāt. Katra cilvēka esība balstās šajā dimensijā. Mēs piedzimstam no šīs dimensijas un tā vienmēr ir klātesoša mūsos. Laiks, telpa, notikumi ar mums notiek redzamajā realitātē. Mūsu katra laiks un telpa, kurā notiek kaut kas ar mūsu ķermeņiem, emocijām, prātu izaug no mūsu esības pamata un nekad netop no šī pamata atškirts. Mūsu gars, dzīles, neredzamais mūsos un neizdibināmais mūsos, kas vienmēr paliek savienots ar mūsu Radītāju, mūsu tapšanas impulsu, patiesībā, nevis tikaisavienots, bet šīs impulss, šis Radītājs, tas, ko mēs saucam vārdā Dievs, kā gaisma tiecas spīdēt un izstaroties visā, kas ir mūsu laiks un telpa, kurā notiek tas, kas notiek. Tas mūsos ir vienmēr.

Citiem vārdiem, ir kaut kas mūsos, ko mēs pieredzam kā laiku un telpu, notikumus – labus un ļaunus. Tie sākas un beidzas un par to runā dziļdomīgais lasījums no Salamana mācītāja grāmatas. Laiks dzīvot un laiks mirt un tā tālāk. Taču, saprotiet, tā sacīt var vai nu viens rezignēts, kaut kādā nozīmē padevies cilvēks, vai arī cilvēks, kurš zin kaut ko vairāk par laiku, telpu un notikumiem. Jo mūsu esības pamats, mūsu katra gars, un arī mūsu bērnu esības pamats ir kaut kas, kas nekad nav piedzimis. Tas ir dziļāk par laika ritējumu un notikumiem, vētrām un cīņām, kas notiek redzamās īstenības viļņos. Katrā cilvēkā ir šis pamats, kas nekad nav piedzimis, jo no tā viss dzima, un tāpēc tas arī nekad nevar nomirt. Manī ir kaut kas, kas nekad nav piedzimis, un tādēļ nekad nevar nomirt. Beigās beigu es nonāku pie tā, ka mana patiesā būtība, kas sakņojas Dieva un kas ir Dieva radošā un mīlošā Gara piepildīta kā telpa, ko piepilda saule, tā nav dzimusi noteiktā datumā un tā nenomirs noteiktā datumā. Tā vienmēr ir bijusi, ir un arī būs. Tā ir tā daļa manī, kura dzīvo no mūžīgās dzīvības. Un tā tas bija pirms manas ienākšanas šajā pasaulē un būs arī pēc manas aiziešanas no šīs pasaules. Tāpēc mēs vispār varam sacīt šos paradoksālos vārdus par Zvaigžnu bērniem. Gaidīti, mīlēt, IR. Viņu – ja tā var sacīt – “irība”, esība, patība nemirst, jo nekad nav nav piedzimusi. Tā bija pirms visa un paliek pēc visa, ja ar visu mēs domājam šo dzīvi.

Jo dzīve nav tikai “mana dzīve” vai “mana bērna dzīve” – šie daži desmiti gadu vai mēneši, dienas, minūtes un varbūt pat neviena. Tas, ko mēs saucam par dzīvi ir daļa no kā lielāka, ar ko tā ir neatdalāmi saistīta. Tā ir kā puzles gabaliņš. Neatkārtojams, vērtīgs, ar absolūti unikālām krāsām, kādu mazītiņu zīmējumu, kuru mēs tā īsti nesaprotam. Un mēs varam šo puzles gabaliņu grozīt rokās, meklēt tā jēgu, aprakstīt tā formu, tiekties aptvert tā saturu, taču mums ir jāatmostas patiesībai, ka puzles gabaliņš viens pats par sevi un par to, kas viņš ir, daudz neko pastāstīt nevar. Tikai tad, kad aptveram, ka viņš pieder pie kādas lielākas “dzīves” un ka ir šīs lielākās “dzīves” varbūt pats izšķirošais gabaliņš un ka nesaprotamās krāsas un līnijas ir daļa, varbūt pavisam maza, bet izšķiroša daļa no kādas lielākas bildes un šī bilde un lielākā dzīve ir nevis kā kāds pūlis, kura skrūvīte esi, bet gan tā arī ir tava, tieši tava lielākā dzīve un lielā bilde tev pašam un visiem mums kopā, tikai tad mēs nonākam tuvāk tam, kas ir dzīve. Īsa vai gara, maza vai liela, nozīmīga vai nenozīmīga, kaut ko paveikusi vai nepaveikusi, katra dzīve savos dziļumos atrodas rokās, kuras to šūpo, aijā, nes pāri visam, kas tās virspusē notiek.

Jo mūsu mazās dzīves pamatā vienmēr ir bijis un vienmēr būs kas neaptverami pozitīvs, kāda absolūtas labestības izpausme. Mūsu katra dzīves nogrieznis ir ietverts kāda absolūti laba, mīloša, pozitīva procesa rokās. Nelaimes, posts, slimības, pat prātam neaptveramas vardarbības ne par milimetru neizkustina labo, kas ir tas, kas mūsu dzīves nes uz priekšu, kas mūs katrā brīdī mūs mierina, tur savās rokās, kamēr beidzam raudāt, runā ar mums, iedvesmo mūs, palīdz celties kājās un gribēt dzīvot tālāk. To sauli mūsu dziļumos nekas nespēj aptumšot, tā vienmēr izrādas stiprāka par jebko. Un dod mums no sava spēka Gara. Tā saule mūsos ir sīksta, radoša, ārkārtīgi spēcīga. Tā liek visam, kas ar mums ir noticis un notiek kalpot mūsu izaugšanai, briedumam, spējai starot un dzīvot tā, lai arī mēs būtu šī absolūtā pozitīvisma un labestības izpausmes, cik un kā vien spējam.

Man šķiet, ka tieši to cenšas pateikt Marijai eņģelis Gabriēls tajā naktī. Viņa kādu iemeslu dēļ saklausīja balsi, kas to uzrunāja no esības pamatiem, no šīs absolūtās labestības, mīlestības un svētības, kam katrs cilvēks ir cienījams, vērtīgs, ar bijību sveicināms, katrs izredzēts un ar milzīgu potenciālu. Tāpēc Marija ir tik izbrīnījusies, pat sabijusies, jo nekad nav ieskatījusies acīs tam, kas viņa patiesībā ir. Jo tur, dzīves virspusē, saules ir maz. Tev sava cieņa, vērtība jānopelna smagā konkurences cīņā. Te neviens tevi tāpat ar godbijību nesveicina. Lai tas tā notiktu, tev sevi jāapliecina, jāpierāda vai jādabū kāds čins, kura priekša cilvēki jūt cieņu. Tev ir kaut kam jābūt – priekšnieka, prezidenta, mācītāja vai kādam citam kungam. Bet no mūsu esības pamatiem, no mūsu gara, kas savienots ar Dieva Garu, runājošajam eņģelim tās ir tukšas lietas. Viņš redz Marijā un visos mūsos, arī pat bērnā, kas nav dzīvojis pat minūti, visaugstāko vērtību, cieņu, izredzētību, nozīmi, un redz viņš to tāpēc, ka redz ne tikai mūsu mazās, bet arī lielās dzīves, viņš redz mūs visā plašumā, dziļumā, visās – dimensijās, gan redzamajā, gan neredzamajā. Eņģelis neuzrunāja Mariju, lai tikai pateiktu, ka viņai būs bērns. Par to cilvēks uzzina bez eņģeļu starpniecības. Par to pavēstī sajūtas, pārmaiņas tevī, kādi testi.

Vēsts no šīs mūsos vienmēr klātesošās saules, šī eņģeļa vēsts bija par šo bērnu. Par viņa ceļu. Par to, kas viņš jau ir un vienmēr arī būs. Eņģelis teica: Viņš būs dižens un tiks saukts par Visuaugstā Dēlu. Un Kungs Dievs dos viņam Dāvida, viņa tēva, troni. Un viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un viņa valstībai nebūs gala. Eņģelis Gabriēls pavēstīja Marijai par šī bērna lielo dzīvi. Nevis tikai par mazo puzles gabaliņu, bet par visu bildi. Jēzus dzīves notikumi – lai ko ar Viņu kādi darītu, lai ar kādām grūtībām, traģēdijām, postu Viņa dzīve nesastaptos – nevar mainīt lielo bildi. Tā jau ir ierakstīta viņā. Tā jau pieder Jēzum. Dzīves nogrieznis var tikai šo bildi padarīt skaidrāku, labāku, vērtīgāku. Un Jēzus dzīvē tas izpaudās jo īpaši. Taču Viņa esības pamats neizmainījās. Jo Viņš bija atmodies sava gara dziļumam, Viņš bija atmodies tam, ka viņa gars un Dieva Gars, patiesībā, ir viens un tas pats. Un no šī Gara Viņš dzīvoja, cīnījās, cieta un mira. No Gara, kas pats nekad nemirst, jo nāvei pār viņu nav varas.

Tas, ko eņģelis Gabriēls paveica – viņš Mariju svētīja. Katrs viņa vārds, katra kustība, katrs pieskāriens bija svētība. Tev piedzims bērns. Viņam būs sava dzīve kā katram. Eņģelis arī nebiedēja Mariju par visām tām iespējamībām, kas varētu būt. Viņš beigu beigās nebija nekāds pareģis. Un varbūt mums nemaz nav jāzina, kas būs. Jo tāpat zinām – nešaubīgi – ka nebūs tikai gaisma. Taču no paša sākuma, pirms visa, kas sākās, pirms visas Betlēmes, bēgšanas uz Ēģipti no hēroda draudiem, pirms visa, kā beigās Jēzu izstūma, noraidīja, pasludināja par Dieva zaimotāju un sita krustā, pirms visa eņģēlis Marijā iegravēja vienkāršu vēsti – šī bērna dzīve ir laba, mūžīga un bez gala. Mūžīgi laba. Tā rodas no absolūtas mīlestības impulsa un nesīs sevī šo impulsu. Tā vienmēr būs un augs. Jo šīs bērns – nevis viņa laiks, bet šis bērns – ir pirms piedzimšanas un būs pēc nomiršanas. Un tā ir bezgala svarīga svētība.

Tā ir svētība redzēt neredzamo. Tā ir svētība atmosties patiesībai, ka katra mūsu liktenis ir neatdalāmi saistīts ar kādu daudz lielāku par mums kopsakarību, kas ir mums labvēlīga, mūs atjaunojoša, mūs mīloša. Šo kopsakarību nevar mainīt nekas. Jēzus liktenis bija piedzimt, dzīvot, mirt un augšāmcelties. Un tāds ir arī katra cilvēka – lielā vai mazā – liktenis. No mūsu dzīlēm mūs uzrunājošā svētība neapsola, ka dzīvē viss būs labi. Ka nekas mūs neapdraudēs un nekas tā;ds vairs neatkārtosies. Tā neapgalvo, ka mēs būsim pasargāti no ļauniem notikumiem un cilvēkiem, tā nesola, ka vienmēr būsim laimīgi. Bet šī svētība jau tāpēc ir svētība, ka tā atver mūsu apziņu daudz plašākiem mērogiem. Tā nav tikai svētība šim acumirklim, bet tā paliek mūsos. Mūsu acis ir atvērušās, mēs esam pamodušies patiesībai par cilvēku un dzīvi un arī to nekas nespēs vairs mainīt. Mēs vienmēr pie šīs domas atgriezīsimies – ka dzīve nav tikai mazais nogrieznītis, kas beidzas ar nāvi, bet tikai daļa no liela, beigu beigās, no daudziem gaismas, cerības, miera, mīlestības punktiņiem veidota ceļa, kurā ar mums – dzīvajiem vai jau mirušajiem – ārkārtīgi daudz kam vēl ir jānotiek.

Tas ir, ar ko šodien gribam svētīt visus tos no jums, kuri piemināt savus mūžībā aizsauktos bērnus. Viņu ierašanās šajā pasaulē bija kaut kas ļoti labs. Viņi ieradās paša Radītāja, visaugstākā mīlestības impulsa vadīti. Šo labo nekas nespēj nedz atcelt, nedz mainīt. Un, lai arī viņu dzīves nogrieznī radās nepārvarami šķēršļi, negaidīti apstākļi, nesaprotami notikumi, slimības vai negadījumi, viņu esība nevis atgriezās atpakaļ kā pēc kāda neizdevušos ceļojuma, bet devās uz priekšu. Viņu puzles gabaliņš ir ļoti mazs, bet bez tā nekad nebūtu redzama viņu esības lielā bilde. Šī viņu ienākšana bija grūta un sāpīga, bet vajadzīga. Viņiem un arī mums. Un varbūt kādās vēstīs, kuras mēs saklausam no saviem dziļumiem, mēs sadzirdam arī viņu balsis. Jo viņi turpina mūs veidot, mācīt, mainīt, darīt labākus – šie mūsu dzīves tik cienījamie mazie viesi.
Dzīve ir laba. Bet tā ir patiesība tikai tajos cilvēkos, kuri ir cauri zaudējumiem, bēdām, kritieniem, pieredzēm, strupceļiem un šaubām līdz šai patiesībai izauguši. Jo ticība, ka dzīve ir laba, izaug no tā, ka dzīvi apšauba, tai pretojas, to noliedz vai pat nolād. Jā, varbūt, tu nemaz nevari nonākt pie apziņas, ka dzīve ir laba, ja neesi to vismaz vienu reizi nolādējis un noliedzis.

Kad izaugam līdz šai patiesībai, mūsu attiecības ar ciešanām un zaudējumiem dramatiski mainās. Jo katrs cilvēks ir bezgalīgi svarīgs šim mazajām gaismiņām pildītājam ceļam, kas ir visas esības lielais process, kas sākas šīs pasaules radīšanā un joprojām ir ceļā pretī savam piepildījumam. Katrs cilvēks ir tas, caur ko šīs ceļš joprojām paliek ceļš, kas iet uz priekšu. Un, ka tā ir milzīga dāvana, ka mēs katrs esam un ka arī bija un ir – mūsu mūžībā aizsauktie bērni.

To par viņas vēl nepiedzimušo bērnu Marijai vēstī eņģelis Gabriēls.

Un viņš to vēstī par visiem bērniem. Par to vēstī šīs balss, kas mūs uzrunā no iekšpuses, no turienes, kur nekad nepārstāj spīdēt saule un kur nekad nenovīst puķes.

Uzruna 2019. gadā, Dvēseļu dārzā, Liepājas ielā 38

Jau daudzus gadus, vismaz 8 vai 9, ja pat ne vairāk, piedalos šādā svētbrīdī Dvēseļu dārzā, kas notiek katru gadu. Daži no jums arī nav šeit pirmo reizi. Bet dažiem varbūt šī nav pēdējā. Taču šogad šī piedalīšanās man ir ar daudz personiskāku noti. Nevaru to apiet vai ignorēt. Varbūt arī negribu. Tāpēc mana uzruna šodien jums būs personiska. Tas būs mans stāsts.

Jo pagājušā gada pēdējās dienās arī mūsu ģimenē nomira mums ļoti tuvs cilvēks, ne bērns, vecs cilvēks, taču viņa dzīves pēdējos mēnešos, kad izlēmām, ka viņš mirs nevis slimnīcā, bet mājās, rūpējoties par viņu un viņu kā bērnu kopjot, ļoti saradu ar viņu un pieķēros. Pirmo reizi mūžā, lai arī runājos par to un lasījis par to esmu daudz jo daudz, pirmo reizi mūžā es pats kaut ko sāku saprast un pieredzēt zaudējumu un sēras no iekšpuses – saprast, kā tas ir zaudēt un sērot, apglabāt un būt klāt līdz pēdējam brīdim. Un kas notiek pēc tam.

Dienu pirms viņa nāves decembra pēdējās dienās man bija jālasa sen ieplānota lekcija kaut kādiem jauniešiem kaut kādā nometnē, kuras nosaukumu šobrīd pat neatceros. Iespējams, jums tas nav svešs, ka tad, kad mājās kāds ir nedziedināmi slims vai pat mirst, spēka un jūtu visai pārējai dzīvei paliek pāri tikai daudz, ka tu vari kā tāds pulksteņmehānisms, kā tāds robotiņš vienkārši darīt to, kas jādara, jo tas tev ir jāizdara, jo tas tā bija ieplānots. Nav pat spēka pateikt kādam, ka es to nevaru vai negribu. Līdzīgi kā, iedomājos, kad ir karš – sāp tik ļoti, ka tu nevari atļauties par sāpēm domāt. Jo tad būtu gals. Tev ir vienkārši jādara, jāfunkcionē, jāvelk savi ratiņi tur, kur vēl pajumte un ēdiens. Bez kādām lielām jūtām, asarām, izmisuma. Tu vienkārši funkcionē.

Dienu pirms viņa nāves man bija jālasa lekcija un ja es to darītu vēlreiz, tad es ne par ko nestāstītu šiem jauniešiem to, kas man bija viņiem jāstāsta, ko es biju sagatavojis, uzrakstījis, atņemot sev jau tā īsos un dārgos brīžus būt kopā ar savējiem laikā, kas vairs nekad neatgriezīsies, nekad tāds vairs netiks dots. Es pats neatceros, ko es tiem jauniešiem stāstīju, šķiet, tas arī bija haotiski, tik kaut kā nederīgi, ka viņi tā arī pēc tam nedz atsūtīja kādu paldies, vai ko. Ja man tas būtu jādara vēlreiz, es šiem jaunajiem cilvēkiem izstāstītu, kā jūtas cilvēks, kuram mājās kāds mirst. Ar ko ir aizņemts cilvēks, kuram līdzās ir kāds, kurš neizveseļosies. Ko nozīmē kādu pavadīt līdz galam. Par to es stāstītu šiem jauniešiem, jo to nezina neviens, kurš nepiedzīvo to savā dzīvē. Un mums ir maz, no kā pamācīties. Maz, kas mums to var iemācīt. Tāpēc paliek pati dzīve, kura to mums māca. Un mēs – kuri vai nu to mācamies vai arī nemācamies.

Kad mans tuvinieks jau bija miris, es, piepeši aptvēru, ka tas murgainais brauciens un lekcija notika netālu no Strazdes. To atceroties mani piepeši ķēra kā zibens, jo sapratu vienu neparastu lietu. Ka es taču dienu, pirms nomira mans tuvinieks, biju aizbraucis uz vietu, kur viņš piedzima pirms 80 gadiem. Jo viņš tur piedzima, tur, netālu no Strazdes, tieši tajā pašā vietā, kur to lekciju bija jālasa.

Kas tas bija? Sakritība? Gadījums? Esot kopā ar viņu pašas dzīves beigās, mana dzīve mani piepeši aizveda uz turieni, kur reiz viņa dzīve sākās.

Sēžot pie šī mirstošā vecā vīra, es sapratu kādu neparastu lietu. Kad cilvēks vairs nevar neko izdarīt pats, kad nav vairs spēka, tad nekam no tā, kas iepriekš bija svarīgs, vairs nav nozīmes. Izgaist prasmes, spējas, nodomi, plāni, idejas. Mirst tas, ko mēs domājam, kas mēs esam. Pašās beigās no cilvēka paliek tikai pats, pats pamats. Viņa būtība. Kļūst svarīgas tieši tās pašas lietas, kas dzīves sākumā. Vai ir silts. Vai nesāp. Vai negribās dzert. Vai kaut kas nespiež. Cilvēks iegrimst sevī.

Es tagad domāju, ka šajos pēdējos mēnešos, es iemācījos viņu mīlēt. Mīlēt tā, kā mīl bērnus. Daudzi pa īstam mīlēt iemācās caur tiem, kas nāk šajā pasaulē, bet citi caur tiem, kas no viņas aiziet. Jo mīlēt aizejošos tā kā atnākošos ir būt pilnīgam mīlestībā.

Es sapratu, ka tad, kad nomirst tev tuvs cilvēks, bēdas ir lielas un nāve ir liela. Tu nesastopies ar kaut ko mazu un pārejošu, ko var ātri aizmirst un atgriezties bez grūtībām atpakaļ mūsu steidzīgajā dzīvē. Nav lielāka zaudējuma kā tuva cilvēka aiziešana, jo mēs zaudējam ko absolūti neatgriezenisku. Kopš dienas, kad cilvēks nomirs, katrs mirklis, lieta, norise, kas saistīta ar viņu, kļūst par pēdējo un vienīgo. Un te nav svarīgs vecums, bet tas, ko šis cilvēks mums nozīmē.

Tās dienas vidū, kad mūsu tuvinieks nomira, lai arī mēs neviens to nezinājām, ka tas notiks tieši šajā dienā, nezin kāpēc pie mums sabrauca visi viņa tuvākie cilvēki. Tā tiešām bija kā providence. Pusdienas laikā ieradās viņa dēls, lai nomainītu mani, jo man bija jādodas uz baznīcu. Pēc tam arī meita un viņas vīrs. Tā viņi pavadīja visu dienu, it kā kāds būtu pateicis priekšā, ka šī diena būs pēdējā. Un tā bija. Brīdī, kad viņš nomira, es biju dievkalpojumā, tepat Torņakalnā. Man nebija ne jausmas, kas notiek mājās. Tā bija tāda pati diena kā visas citas šajā mēnesī. Neviens jau tev nepasaka, ka šī būs pēdējā.

Kad ierados mājās, viņš kādu pusstundu kā jau bija miris. palīdzēju viņu pārģērbt, sakārtot. Un tad pamanīju – varbūt tā tikai bija “halucinācija” – taču pamanīju vai izjutu, ka visa telpa ir piepildījusies ar tādu kā gaišumu. Bija kaut kāda gaisma. Un tāda izjūta, ka viss ir kļuvis svēts – pats nomirušais, lietas ap viņu, drēbes. Tajā brīdī par to es nedomāju, tas nebija iespējams. Bet pēc tam, kad atgriežas spēja domāt, atcerēties, pieredzi aprakstīt, tu saproti – tur bija kaut kas ļoti liels. Un gaišs. Un svēts. Bija tāda sajūta, ka gaisma atnākusi viņam pakaļ.

Tā nav tikai mana izdoma. Esmu daudz lasījis par pazīmēm, kas liecina, ka nāve tuvu. Viena no tiem ir mirdzums, ko sāk iztarot aizejošais cilvēks, kurš aiziet gaismā, mīlestībā, mūžībā, lielajā Realitātē, kuru kādi sauc par Dievu.

Kad pēc nedēļas bija pienākušas bēres, sapratu, ka tā nebūt visā nav pati svarīgākā diena. Tas bija kaut kas, kas bija jāizdara, jāsanāk visiem kopā. Bet tās svarīgākās bija pirmās dienas pēc viņa nāves. Mums ļoti palaimējās, ka viņš nomira tieši pirms jauna gada, 29.decembrī, sestdienā. Viss bija uz vairākām dienām ciet, nekas nedarbojās, krematorija un iestādes, un mums bija laiks. Nekur nevajadzēja skriet, kaut ko kārtot. Viss varēja gaidīt, kad svētki paies. Un viss arī gaidīja. Tādā veidā es uzzināju, cik svarīgi ir, dot sev laiku. Neskriet tūdaļ kaut ko kārtot, darīt, organizēt. Ja vien to var. Mums palaimējās, mēs varējām mierīgi pavadīt pirmās dienas. Un tikai pēc tam sākt darīt to, kas bija jādara. Tagad es zinu, cik ļoti, ļoti svarīgas ir šīs pirmās dienas. Kad tev ir laiks aptvert nāvi. Kad tevi neviens nesteidzina, ka tev tiek dots laiks sērām sākties labi, bez kāda nevienam nevajadzīga paātrinājuma, sākties sērām sākties veselīgi, mierīgi, visu izdomājot, kā notiks, kādas drēbes vilksim, kā darīsim to un šo. Ka nav stresa kā pie fastfūda stenda, kur tev tūdaļ jāizvēlas šo un to un vēl to. Mums palaimējās, ka bija šāds laiks lēnām atvadīties, lēnam visu aptvert.

Jo sēras ir garas, tās nav ne sprinta skrējiens, ne ralijs. Sēras ir tik katram, cik vajag. Nav nekādu termiņu, datumu, gadu. Kad esam sērās, pats svarīgākais ir, ka nepaliekam vieni. Ka mums līdzās ir cilvēki, kuri spēj panest mūsu sēras – visas mūsu emocijas, gan labās, gan sliktas, mūsu raudāšanu, mūsu nevēlēšanos nekur iet, neko darīt. Cilvēki, kas no tā visa, neaiziet no mums prom. Bet piedāvā savu klātbūtni, piedāvā šo vai to. Un mēs atsakāmies. Un viņi piedāvā atkal, bez liekas uzbāzības. Un neiedomājas, ka zina par mums labāk, ko mums vajag un ko mēs gribam, un ko mēs varam vai nevaram. Un vienreiz mēs celsimies un arī iziesim ārā. Mums nav jākaunās no tā, kā jūtamies, no tā, ka raudam, no tā ka nesam stipri un savākušies. Kad cilvēks ir sērās, viņu nevajag mierināt. Un stāstīt viņam, ka tuneļa galā ir gaisma. Jūs zinat, kā tas traucē, sāpina un beigās arī krīt uz nerviem. Sēras nevar nomierināt, tās ir jāizdzīvo, jāizdzīvo ar pilnu elpu, no sirds. Laiks nedziedē un uzsauciens – galvu augšā – arī nē.

Kad tu piedzīvo zaudējumu, visi spēki ir galā. Tev nav spēka tikt galā ar dzīvi, kur nu vēl izdomāt, kā citi tev var palīdzēt. Nekad nesakiet – tikai pasaki, kā mēs tev varam palīdzēt, mēs palīdzēsim. Tam nav jēgas. Ir vienkārši jāpalīdz, ir vienkārši jāpiedāva, negaidot lūgumu. Visbiežāk – pašas vienkāršākās lietas. Nevis runāt par palīdzēšanu, bet palīdzēt.

Sēras viss, ko mēs darām, ir pareizi. Ja tas mums palīdz iet uz priekšu, tad jebkas ir pareizi. Un kādā brīdī mums atkal vajag cilvēkus. Kad kāds ir sērās, tad apkārtējiem nav jāzaudē drosme un jātic, ka sēras beigsies. Bet nevis tad, kad mēs to gribēsim, bet tad, kad tās beigsies.

Un daudz jārunā. Te klusēšana nav zelts. Te runāšana ir zelts. Runāšana par aizgājēju, par to, kas un kā notika. Un klausīšanās. Tas viss rada lielo stāstu, lielo viņa dzīves jēgu.
Un ir arī jāzina, ka būs cilvēki, kuri ikdienā ir mums līdzās kā radinieki, kolēģi vai draugi, kuri izrādīsies nederīgi palīdzētāji un atbalstītāji. Kaut kādu iemeslu dēļ viņi sāpinās vairāk nekā palīdzēs. Tad nav jābaidās šiem cilvēkiem pateikt nē. Pateikt skaidru “Nē” tiem, kas neņem nopietni mūsu sēras un jūtas un tādā veidā mūs ievaino. Tas nekas, ka viņi ir mūsu vecāki vai brāļi, vai māsas vai labi draugi. Tas nekas. Jo, ja tā ir draudzība, tad tā izturēs šo nē. Jo, ja neizturēs, tā nav bijusi draudzība. Un sērās esot, bieži rodas jaunas draudzības. Jaunas attiecības arī ar kādiem tuviniekiem, ar kuriem līdz šim tās bijušas formālas. Mēs varat pamanīt, ka par mūsu labākajiem atbalstītājiem un sērošanas ceļa pavadoņiem piepeši var kļūt cilvēki, par kuriem mēs nemaz to nedomājāt. Kāds darba kolēģis, kāds draugs, kas reizi gadā līdz šim uzpeldēja, kāds tuvinieks, kurš līdz šim par mums nav licies daudz zinis. Piepeši viņi kļūst par tiem, kas pasaka īstos vārdus vai vienkārši paklusē kopā, vai apskauj, vai kā citādi – bet viņu klātbūtnē tu vienkārši sajūties labāk, it kā arī no viņiem starotu kāds mirdzums, kāda mīlestība. Šie cilvēki ir lielas dāvanas mūsu sēru ceļā. Tie būs mūsu eņģeļi, cilvēki, kuriem nebūs bail no mūsu sērām, izmisuma, bailēm, pašpārmetumiem, dusmām un asarām. Visi citi, kuri mums nespēj darīt labu, lai pagaidām pastāv malā.

Dzīve ir viena – lai cik īsa vai gara tā nebūtu. Bet ir kaut kas  pirms un kaut kas būs pēc. Mēs – ja esam pietiekami drošsirdīgi un pacietīgi – paliekot kopā ar mirstošu līdz galam, varam kaut ko pamanīt, kādus zibšņus no esības, ar kuru viņš savienojas.

Un noslēgumā – varbūt tagad, kad ir pagājis jau nedaudz laika, ir iespējams sajust, ka nāve nav tikai traģēdija. Tā ir arī pagrieziens pretī žēlastībai, siltumam un Garam. Tā ir vilkme, uz kuru mērķtiecīgi virzās katra mūsu dzīve. Cilvēka dzīve un nāve ir viens veselums, kas mūs ved pretī Garam.

Katrs mirušais cilvēks, arī šie bērni, ir pabeigti. Viņu dzīves ir pabeigtas. Un kļuvušas par mūžīgu un ne ar ko citu neaizvietojamu un neizdzēšamu daļu no Realitātes. Viņi patiešām ir kļuvuši kā eņģeļi, kuru vēsts sāk plūst mūsos un šajā pasaulē.

Viņi ir kā zvaigznes. Jo zvaigznes mēs redzam kā gaismu, kas atnākusi līdz mums. Kad mēs redzam zvaigznes, mēs neredzam zvaigznes, bet gaismu. Bet gaisma ir īsta. Tā nav sastingusi. Tā nāk pie mums. Vienmēr. Tāpēc arī šie bērni ir Zvaigžņu bērni. Viņu gaisma jūsu dzīves nezudīs.

2020. gadā, Dvēseļu dārzā, Liepājas ielā 38.

Pēdējā pusotra gada laikā es esmu zaudējis divus sev nozīmīgus cilvēkus. Viņi nebija manas dzīves paši visnozīmīgākie cilvēki, taču pietiekami nozīmīgi tam cilvēkam, kurš manā dzīvē ir visnozīmīgākais. No vienas puses var sacīt – šos zaudējumus nevar salīdzināt ar to, kad zaudēts ir bērns. Tieši tā arī ir – zaudējumus nevar un nedrīkst salīdzināt. Jo tie nav vienādi. Ir zaudējumi, kuru sāpes ir bezgalīgas. Katrs zaudējums skaitās, taču bēdu dziļums katrā no tiem nav vienāds. Zaudējumi, kuri dzīvi apgriež kājām gaisā un izrauj tajā tādu caurumu, ko nekas nekad nespēs piepildīt, ir kaut kas cits nekā zaudēt darbu vai attāla tuvinieka nāve. Kad pat pēc gada šķiet, ka tas viss ir noticis nupat. Vakar. Nupat.

Nezinu, kāda ir jūsu pieredze, bet man šajā laikā ir radusies sajūta, ka bēdas apkārtējie uztver kā kaut ko ļoti negatīvu. Apkārtējie vēlas, lai mūsu bēdas beidzas. Lai mēs atkal justos labi. Bēdas ir novirze no ceļa, pa kuru virzās mūsu normālā, laimīgā dzīve. Ja kāds noiet no šī ceļa, iegrimst bēdās kā tādā grāvī vai purvā, tad pēc iespējas ir jādara viss, lai šo cilvēku dabūtu atpakaļ, lai viņš bēdas atstātu aiz muguras, tās pārvarētu, izslimotu, atkal salabotu savu pusizjukušo dzīvi. Ja kāds bēdājas pārāk ilgi un pārāk stipri, apkārtējie domā, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā. Viņš ir iestrēdzis negatīvās domās. Viņš ir palicis kādā no sērošanas fāzēm. Viņš nevar vēl iet uz darbu. Viņam joprojām pazudusi humora izjūta. Viņš neiet sabiedrībā, bet caurām dienām sēž un raud un nespēj ne par ko citu runāt kā par savu zaudējumu. Jo mērķis taču ir – izaugt no bēdām gudrākiem, labākiem, transformētākiem cilvēkiem. Atrast jaunu laimi, līdzsvaru un stabilitāti.

Tas viss skaisti skan. Taču atrodas gaismas gadu attālumā no tās realitātes, kurā ir kādi, kuri zaudējuši sev nozīmīgu cilvēku. Kuriem sāp un kura sāpes nemitas sāpēt. Kuriem dzīve vienā mirklī pārvērtusies murgā. Kuri zaudējuši to, kas vairs nekad neatgriezīsies. Kuri ir sāpēs, kurām nelīdz nekādi uzmundrinājumi un risinājumi. Sāpes, kuras nevar atņemt un nedrīkst atņemt, jo tās ir vienīgās, kas vispār ir.
Mūsu mirušie tuvinieki joprojām ir miruši. Nekas jau šodien nav mainījies. Joprojām šķiet, ka zeme vairs tevi nenes. Un jūties kā pakārts gaisā. Reibst galva. Nekas nepaliek prātā. Aizmirstās lietas. Sajūk laiki. Un līdz šim pavisam normāli cilvēki tev līdzās piepeši runā pilnīgas muļķības un banālas frāzes.

Zaudējums nav kļuvis vieglāks. Un es neesmu sajucis prātā. Katru dienu kāds man pajautā, kā man iet. Tas liek domāt, ka pa dienu kaut kam būtu bijis jāmainās. Taču kam? Viņš ir miris arī šodien. Pamazām sāku saprast, ka daudzi – pat kvalificēti padoma devēji – domā, ka bēdas ir pārejoša parādība, ar kuru katram saprātīgam cilvēkam agrāk vai vēlāk jātiek galā – kā tiek galā ar slimību vai problēmu. Lai palīdzētu ātrāk tikt galā, pat ir izdomāti sērošanas posmi, lai katrs var zināt, kurā posmā atrodas un uz kuru posmu tagad jāairē. Taču airu nav. Un arī laiva viena šūpojas tālu pie apvāršņa. Un tu esi viens pats visā okeānā. Bet līdzās kruiza kuģis ar gaiši tērptiem viesiem, kuri pamācošā tonī stāsta, kas jādara un kad jādara, un ar ko tas viss beigsies. Man nav spēka peldēt. Es atlaižos šajā bēdu okeānā un šūpojos tā viļņos. Un sajūtu, ka šis bēdu okeāns nav nepareizs un slikts. Tā vienkārši ir dziļas mīlestības otra puse. Bēdas ir lielas mīlestības dabiskas sekas. Ja nebūtu bijusi šī mīlestība, es šobrīd justos labāk. Taču es negribu justies labāk. Un es negribu, lai atkal ir skaisti, brīnišķīgi, jauki. Ar ko skaisti? Ar ko brīnišķīgi? Ar ko jauki? Es tiešām nezinu, ar ko beigsies mana šūpošanās bēdu okeāna viļņos. Varbūt okeāns mani iznesīs kādā krastā. Bet varbūt uznāks vētra un es nogrimšu tā dzelmē. Es nezinu un negribu lieki cerēt uz labāko, kas var būt. Jo es nezinu, kas ir labākais. Es vairs nezinu, kas ir labi. Es tikai šūpojos okeānā. Tas ir vienīgais, kas man un kā dēļ vēl ir vērts šo dienu nodzīvot līdz galam. Bēdas nav novirze no ceļa. Tās ir kļuvušas par manu vienīgo ceļu. Kas zina, kurp tās mani aizvedīs.

Tā runā, ka katram mākonim ir zelta maliņa. Vai, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Vai ka nevienam Dievs neuzliek tik daudz, ka to nevarētu panest. Un tamlīdzīgi. Arī es kādreiz ko tādu citiem teicu. Taču tagad es saprotu – tā runā Ījaba draugi, ja zināt šo stāstu. Viņi atnāca pie Ījaba, kurš bija zaudējis gandrīz visu un sēdēja ar viņu kopā klusējot septiņas dienas. Būtu viņi klusējuši arī tālāk. Bet viņi sāka runāt. Tā runāt var tikai cilvēks, kurš nav bijis patiesā tumsā. Tad tev liekas – tu visu par tumsu zini. Tavai dzīvei ir pāri pārskrējusi ēna un tev jau škiet, ka visu par tumsu zini. Kad esi zaudējis visdārgāko vai kaut vai tikai vienu no dārgākajiem – šādas frāzes nepalīdz, no tām uzmetas zosāda. Jo ne viss notiek uz labu. Ne katrs zaudējums transformēsies par kaut ko jēgpilnu. Ir mākoņi, kuriem nav zelta maliņa. Par bēdām ir jārunā godīgi. Dažas sāpes uz visiem laikiem paliks neatņemama dzīves sastāvdaļa. Dažu cilvēku nāve sāpēs līdz kapa malai. Līdz mana kapa malai. Šodien es sāku apjaust, ka man būs jāmācās dzīvot dzīvi no jauna. Dzīvi, kuru man nozīmīgais cilvēks vienmēr paliks miris.

Kad kāds cieš, kurš tev ir ļoti tuvs, protams, ka gribās, lai viņš cieš mazāk. Gribās kaut mazliet novirzīt viņo nost no tā briesmīgā cauruma dzīvē, kuram pat bail tuvoties klāt. Gribās viņam, bet varbūt vairāk sev, pateikt, ka tik traki kā tagad, nebūs mūžīgi. Ka nākotnē viss labāk būs. Mēs gribam mierināt. Mani grib mierināt. No maniem pleciem sāpju smagumu kaut mazliet grib noņemt nost. Taču tas nav iespējams. Kad mani kāds mierina, es nevis nomierinos, bet “uzvelkos” vēl vairāk. Man rodas sajūta, ka mani neņem nopietni. Kad es raudu un kāds grib, lai es neraudu, man sāk likties, ka tas, par ko es raudu, nav pietiekami svarīgs, lai es par to raudātu. Man tiek nodota vēsts, ka par viņu nevajag tik daudz raudāt vai ka citi raudātu mazāk. Manas asaras nav tā vērtas, lai es tās izraudātu par to, ko esmu zaudējis. Tas nemierina. Tas sadusmo. Šie līdzjūtības apliecinājumi, labi domātās īsziņas vai ieraksti feisbuka komentāru sadaļā, kas bagatinātas ar visādiem skaistiem simboliņiem. Pat vislabāk domātie vārdi izraisa niknumu. Bet īstas bēdas ir pārāk lielas, lai tām varētu līdzēt kāds mierinājums. Kad mēs cenšamies patieso sāpju lielumu mazināt, mēs sāpes padarām lielākas. Kad sāpes apklājam ar kaut ko pozitīvu vai cenšamies tās iztēlot mazākas nekā tās ir, sāpes kļūst vēl sāpīgākās.

Es nevaru tikt laukā no šīm bēdām un atgriezt atpakaļ dzīvi – to, kāda tā bija. Es arī negribu mūžīgi raudāt un dzīvot kapos. Tāpēc man ir jāatrod un jāmācās dzīvot ar bēdām un sāpēm. Dzīvi, kurā es drīkstu bēdāties un neviens man par to nepārmet un nekritizē un nedomā, ka esmu slims. Bēdas ir normāla lieta. Kā tad lai citādāk būtu? Man pēc diviem gadiem būs 50. Es visai droši zinu, ka turpmāko desmit, piecpadsmit gadu laiku man būs jāapglabā – mani vecāki un vēl citi, kas man svarīgi, bet pieder iepriekšējai paaudzei. Es varu droši rēķināties ar bēdu klātbūtni savas dzīves atlikušajos 20-30 gados. Es būtu neprātis, ja ar to nerēķinātos. Bēdas ir kļuvušas par daļu no dzīves. Tā nav visa dzīve un tā nav dzīves skaistākā daļa, bet man ir jāiemācās ar tām dzīvot. Dzīvot ar šiem zaudējumiem, kas ir bijuši un kas vēl nāks.

Esmu sapratis, ka Evaņģēlijs nav veiksmes stāsts un transformācijas vēsts, kura beigās viss beidzas labi. Happy End stāsts. Tas Evaņģēlijs nav. Un tieši tāpēc tas tik ļoti mums ir vajadzīgs, jo mums palīdzēt var tieši šādi stāsti, kuri nebeidzas ar teikumu – viņi dzīvoja laimīgi līdz pat mūža galam. Evaņģēlijs nav pasakas, kas vienmēr beidzas laimīgi. Mūs pārāk daudz ir veidojuši stāsti ar laimīgām beigām. Tāpēc mēs esam ticējuši, ka grūtībās mēs augam par labākiem cilvēkiem, neļaujam tām sevi nosviest pie zemes, un, ja arī tā notiek, tad tūdaļ ceļamies augšā. Mēs nespējam dzirdēt par lietām, kuras nevar salabot, par sāpēm, no kurām nav atpestīšana. Bet realitāte ir tāda, ka ir dzīves stāsti, kuros ne viss ir beigās labi, lai cik kartiņas ar taurenīšiem un varavīksnēm mēs tiem sūtītu.

Mēs alkstam pēc Evaņģēlija – pēc stāstiem, kas atbilst mūsu dzīves realitātei nevis stāsta mums pasakas par to, ka viss būs labi. Pēc stāstiem, ar kuriem rezonē tas, ko jūtam. Mēs esam izsalkuši pēc stāstiem, kuros darbojas cilvēki, kuriem sāpes ir pārklājušas visu, kas ir. Pēc stāstiem, kuros brūces paliek. Un Jēzus ir miris. Un tikai pēc gadiem mēs apjaušam – Viņš ir dzīvs. Pēc stāstiem, kuri no mums neprasa sāpes pārspēt, bet gan māca mums spējas tās nest un izturēt – sevī un citos. Palikt sāpes. Un apjaust, ka bēdas nav pārejoša un viegli transformējama parādība.

Būt drosmīgam, garīgi stipram nav spēt pārvarēt sāpes vai pārvērst tās dāvanā. Drosme ir spēt pamosties no rīta arī tad, ja tavs mīļotais cilvēks vairs nekad nepamodīsies. Drosme ir spēt ieklausīties savā sirdī arī tad, ja tā sabirzusi tūkstošs šķembās un nekad vairs nesavienosies kopā. Drosme ir dot sāpēm visu telpu, kas tām nepieciešama. Drosme ir stāstīt to, kas ar tevi noticis.

Tas arī Evaņģēlija stāsts. Tas dara mūs garīgi stiprus.

Šo bērnu dzīves ir kā mazi stāstiņi, kā mazas Jēzus līdzības vai ne pārāk gari psalmiņi. Trāpīgi, bez neviena lieka vārda, nopulēti kā mazs briljantiņi. Katrā ziņā tie nav Kopotie raksti, kuri nevar un nevar beigties vai romāns, kura vidū šad un tad tiek pazaudēts sižeta pavediens. Šo bērnu stāstā nekas nav lieks, nekas nav garlaicīgs, tur neizkrīt dienas, mēneši vai gadi. Tas nav kā daudziem mums – kad domājam par dzīvi – un nesaprotam, kur pagāja laiks, kas bija tad un tad, kā tie gadi paskrēja, kas bija starp to un starp to. Neatceramies. Šo bērnu dzīves ir tāda, kuras nevar un nekad nevarēs ne-atcerēties. Tajās katrs mirklis, katra diena, ja tāda būtu bijusi, ir kā mazs zibsnis, kas kopā veido jaunu zvaigznāju, caur kuru viņi – mūsu mazie zvaigžņu bērni – staros mūžīgi.

Piemiņas brīdi te, Dvēseļu dārzā, katru gadu svin vasaras sākumā. Tikai šogad es aptvēru – ar šo brīdi arī man – jau vairākus gadus – iesākas vasara. Bet, vai nav tā, ka kāda vasara iesākas arī ar šiem bērniem? Varbūt pēc gadiem kāds no jums to sev pateiks – jā, ar viņu iesākās vasara. Kāda visam mūžam cauri ejoša vasara. Taču šī vasara sākas ar zaudējuma aukstumu un tumsu. Ar dziļām sērām, kur viss ir ledains un sasalis, kur, šķiet, nekad vairs nekas neatplauks, neiezaļosies, neieziedēsies. Taču dzīve ir kā gadalaiki. Un – zīmīgi – kristieši pašā ziemas vidū, vistumšākajā naktī svin Jēzus bērna piedzimšanu. Varbūt tā ir vēsts, ka arī vislielākajā tumsā un aukstumā manī kaut kas var dzimt? Varbūt kas daudz lielāks un noturīgāks nekā viss cits? Kas ir tas “bērns”, kas ir no šiem bērniem dzimis katrā no mums? Kas piedzimst un grib uz visiem laikiem palikt ierakstījies manā dzīvē?

Taču mums, kad zaudējam sev nozīmīgu cilvēku, varētu nebūt tā sajūta, ka esam kur ierakstīti. Taisni otrādi – esam izrakstīti laukā no visa, kas līdz šim bija dzīve, izrakstīti no mājas grāmatas, no visa normālā un ierastā. Sajūta, it kā tu būtu okeāna vidu, bet airu nav. Un arī laiva viena šūpojas tālu pie apvāršņa. Un tu esi viens pats. Nav spēka peldēt. Es atlaižos šajā bēdu okeānā un šūpojos tā viļņos. Un sajūtu, ka šis bēdu okeāns nav nepareizs un slikts. Tā vienkārši ir dziļas mīlestības otra puse. Bēdas ir lielas mīlestības dabiskas sekas. Ja nebūtu bijusi šī mīlestība, es šobrīd justos labāk. Taču varbūt es negribu justies labāk. Es tiešām nezinu, ar ko beigsies mana šūpošanās bēdu okeāna viļņos. Varbūt okeāns mani iznesīs kādā krastā. Bet varbūt uznāks vētra un es nogrimšu tā dzelmē. Es nezinu un negribu lieki cerēt uz labāko, kas var būt. Jo es nezinu, kas ir labākais. Es vairs nezinu, kas ir labi. Es tikai šūpojos okeānā. Tas ir vienīgais, kas man un kā dēļ vēl ir vērts šo dienu nodzīvot līdz galam. Bēdas nav novirze no ceļa. Tās ir kļuvušas par manu vienīgo ceļu. Kas zina, kurp tās mani aizvedīs.

Mirušā cilvēka fiziskā daļa, kad dzīve ir pabeigta, pārvēršas pelnos. Esmu tos redzējis ne vienu reizi vien. Un par tiem ir bijis jādomā. Par to, kas paliek, kad mūsu dzīve ir pabeigta. Un tā sajūta vienmēr ir bijusi – šie pelni ir svēti. Katrs, pats mazākais pelnu kriksītis, ir daļa – ne tikai no cillvēka, kura ķermenis ir tajos pārvērties, bet no pašas dzīves. Un tādu pelnu kriksīšu pelnu urniņā ir tūkstošiem, es nezinu, varbūt miljoniem. Neviens nevar tos saskaitīts, nevienam tas nav iespējams, šos mazos, mikroskopiskos fragmentiņos uzskaitīt. Cilvēka dzīve ir kaut kas neuzskaitāms, nesaskaitāms. Katrs pelnu kriksītis pārstāv veselu pasauli cilvēkā. Tāpēc dzīvi tā īsti pat nevar aptvert. Un arī mēs atvadāmies nevis no tā, par ko viss ir skaidrs, kas ir salikts pa plauktiņiem, kas savu ir padarījis, bet gan no noslēpuma, no kaut kā, kura ceļš ne tikai ir beidzies, bet arī turpinās, vijās tālāk – gan ne tā, kā tas bijis līdz šim, bet pilnīgi citādāk un mēs pat vēl nezinām, kā.

Pamazām, lēnām rodas nojauta, ka mēs cenšamies atvadīties no tā, no kā atvadīties nav iespējams. Tas ir līdzīgi kā Jēzus mācekļiem, kad viņi atvadās no Augšāmceltā Jēzus. Kā vēstī šī senā pieredze, viņi pavada Jēzu skatienam, kad Viņš ceļās augšā debesīs un izzūd to skatam. Jā, skatam Viņš izzūd, bet ne dzīvei, ikdienai, pasaulei, attiecībām, mums visiem. Viņa prombūtne rada lielāku klātbūtni nekā tā vispār bija iedomājama dzīves laikā. No mirušā mēs atvadāmies, bet Augšāmceltais, pāri mūsu dzīvei tagad paceltais Zvaigžņu bērns, atver kādu jaunu lapu katra mūsu attiecībās ar viņu.

Un šajā kopā būšanā ir kāds svētums, kāda svētība, sāpīga, bezdibenīga, smeldzīga un tomēr tā ir. Mēs esam Dieva rokās – mēs visi. Tās kaut ko no šī visa veido un mēs vēl nezinam tieši ko.

Varbūt jau ir pagājis kāds laiks. Bet, vai nav tā, ka laiks ik liels laiks būtu pagājis, ir sajūta, ka tas noticis vakar. Vai pat šodien no rīta. Tāpēc Bībele runā par divām laika nozīmēm. Par “hronos” un “kairos”. Tas laiks, ko var izmērīt, kas rit. Un tas laiks, kas sākas, kad laiks apstājas. Tad, kad laiks kļūst piepildīts, tas pārstāj ritēt, tas atnāk, tas paliek, tas sāk iet dziļumā. Hronos laiks šiem bērniem nav bijis ilgs. Izmērams dienās, nedēļās, mēnešos. Šis laiks atnāca un pagāja. Viņu dzīves ciparnīca bija pavisam maza.

Mēs, Lutera draudzē, pirms kāda laika šķūnītī atradām veco baznīcas pulksteņa ciparnīcu ar sen nolūzušiem un pazaudētiem rādītājiem. Tikai ciparnīca. Esam to izmantojuši brīvdabas dievkalpojumos kā uz dažiem krēsliem uzliktu, apaļam galdam līdzīgu, altāri. Ziemassvētkos ciparnīca stāvēja pie baznīcas durvīm ar uz tās degošām svecēm. Kā ptāds ulkstenis un tomēr ne pulkstenis. Pulkstenis, kas nerāda laiku. Kam tāds der.

Bet tur jau tas trakums, kas mēs pārāk daudz ko vērtējam pēc, kam kas der vai neder. Pat par cilvēkiem mēs tā sakām. Nu, šis ir pilnīgi nekam nederīgs. Vai par dzīvi. Kam derīga tāda dzīve? Bet Dievs domā citādāk. Un mēs varam.

Pagājušā gada Ziemassvētkos uz ciparnīcas degot svecēm, es iedomājos – bet ja nu šīs ir pulkstenis, kas rāda nevis laiku, bet gaismu?

Tas nerāda stundas, bet gaismu. Tas rāda gaismu. Cik daudz tās ir un arī cik daudz tās var būt. Vai mana dzīve ir pa pusei pilna ar gaismu? Cik stundas no manas dzīves ir gaišas? Kuras ir tās stundās, kurās ir jau iedegusies gaisma? Un, kurās iedegsies rīt vai aizparīt?

“Hronos” – kalendārā mēramais laiciņš ļoti īss. Bet – “kairos” – gaisma ļoti liela. Zvaigžņu bērnu gaisma, ko viņi izlej pār jums un par šo pasaulei – neaptverami liela.

Katrās bēdās reiz iedegas gaisma. Tas nenozīmē, ka bēdas beigtos. Nē, tajās vienkārši iedegas gaisma. Un agru vai vēlu gaisma iedegsies, tāpat kā vasara atnāks. Gaisma iedegsies. Tā piepildīs šī gada tumšāko laiku un arī jūsu dzīves tumšākos laikus. Agrāk vai vēlāk tā būs. Kad šķiet, ka visi pulksteņi ir beigti un laiks izslīd caur pirkstiem, kad laikam vairs nekādas vērtības un tu nezini, vai rīts vai vakars, kad visas stundas vienādas un līdzīgas, tad kaut kur tevī, tumsas pašā vidū, ir ciparnīca, kas rāda gaismu.

Kādam šodien ir desmit tumsas un divas gaismas. Bet citam – septiņas tumsas un piecas gaismas. Bet vēl citam atkal pusi uz pusi – sešas gaismas un sešas tumsas. Un – pat, ja tumsas kādreiz ir apaļas divpadsimt, tad pulkstenis jau tāpēc neapstājas. Viņš nosit divpadsmito tumsas stundu un – kas zina – varbūt nākamā būs gaismas stunda.

Nākamā vienmēr var būt gaismas stunda. Zvaigžņu bērnu gaismas stunda.

Sviniet šādu stundu. Meklējiet šo stundu. Pateicieties par šo stundu.

Izejot no Lutera baznīcas, kāpņu kreisajā pusē, kur līdzenums pāriet krītošā valnī, jūs redzat sarkanīgi brūnganu postamentu. No tālienes vēl nevar saprast, kas tas ir. Arī neviens Zvaigžņu bērns nav redzams no tālienes. Tikai pieejot tuvāk atklājas tā vārds, nozīme, dzīve, nākotne.

Pieejot postamentam tuvāk atklājas, ka tas ir sarūsējis. To visu ir pārņēmusi rūsa. Nav nevienas vietas, ko tā nebūtu skārusi. Tā tas notiek ar dzīvi. Tā nekad vairs nav kāda agrāk. To visu pārņem bēdas, zaudējums, sagrautas cerības un neizsapņoti sapņi. To visu, protams, var ar kaut ko špaktelēt ciet, nokrāsot gludu, izlikties, ka viss kā jauns, taču velti. Rūsa agri vai vēlu atkal izsitīsies cauri. Dzīve kļūst raupja, to pat var sajust ar plaukstām pārlaižot pāri. Tā nekustīgi guļ. To nevar glābt nekādi špakteļi un plāksteri.

Taču pieejot vēl tuvāk, atklājas, ka rūsa nav vienīgā, kas pārņēmusi šo postamentu. Uz tā, stingri uz visām četrām balstoties un spārniem piepalīdzot, uz palikšanu iekārtojušies taureņi. No kāda nerūsējoša materiāla. Tie ir gluži vai apsēduši tavu sarūsējušo dzīvi. Viņi ir kā iemieti, kā iestiguši rūsas pārņemtajā pamatnē. Un netiek prom, lai kā vēlētos. Kā gaisā sastingušas bites, kuras zuzēdamas pieplakušas nektāram.

Taču kādu laiku pastāvot un vērojot, piepeši atklājas taureņu patiesais nodoms. Tie ceļ tavu sarūsējošo dzīvi augšup. Tāpēc to tik daudz. Tāpēc tie tik spēcīgi. Viņi ceļ tavu dzīvi augšup. Lai arī Dvēseļu dārzs stāv uz zemes koku ieskauts, tikpat labi tas varētu lidināties pāri māju jumtiem. Taureņi to nestu tur, kur tie vēlas. Tādas ir visas sarūsējušās dzīves. Taureņu nestas augšup. Dvēseļu dārzs vēstī, ka viss, pilnīgi viss, ir tagad sarūsējis. Nekad vairs nebūs tā kā agrāk. Tavā dzīvē ienākusi rūsa. Tu vari ar to cīnīties, bet tu vari arī to vienkārši pieņemt. Un vēl tas vēstī, ka tavā dzīvē ir ienākuši taureņi. Tavai dzīvei izauguši kādi negaidīti spārni. Zvaigžņu bērni to visu ir atnesuši. Gan rūsu, gan taureņus, gan spārnus. Un ceļu, kas vairāk ved augšup nekā lejup. Tur mijas smagums un vieglums, rūsa un spārni, asaras un smaids. Zvaigžnu bērni nekad nepārstāj būt bērni. Arī, kad viņu vairs nav, no viņiem staro kāds vieglums. Kāda Augšāmcelšanās.

Un vēl – ja gandrīz vai nometamies garšļaukus – rūsas pārņemtā postamenta sānā pamanam mazus burtiņus. Tur kaut kas ir rakstīts. Var izlasīt to, kas tur rakstīts. Bet var arī meklēt to, kas katrā Zvaigžņu bērnā rakstīts. To, ko tavas sarūsējušās dzīves sānā ir ierakstījis, bet varbūt vēl tikai raksta – tavs Zvaigžņu bērns. Viņš – mazais burtiņš Dieva dzīvības grāmatā – noteikti tev kaut ko raksta. Pat, ja nemāk rakstīt, viņš raksta.

Tāds mums ir šīs Dvēseļu dārzs.

Rūsa un taureņi.

Un beigās viss ir savā vietā, tā, kā jābūt un logā iespīd saule.
Diena ir sākusies, kad visas pārējās ir beigušās.

Starp miljoniem un varbūt pat miljardiem visdažādāko rotaļllietu, īpašu vietu ieņem lego klucīši. No tiem var izveidot gandrīz jebko. Berlīnē no lego klucīšiem pat ir izveidota milzu žirafe, īstajā augumā. Un droši vien citur pasaulē vēl daudz kas varenāks un iespaidīgāks.

Lego klucīši ir ļoti vienkārši un izturīgi. Tos nevar salauzt. Tos var tikai likt kopā ar citiem. Salikti kopā ar citiem, tie ir vēl izturīgaki. Lego klucīši ir visdažādākajās krāsās un formās. Lai ko no tiem uztaisītu, vienmēr to var izjaukt un kaut ko pavisam savādāku izveidot. Šobrīd ir izveidots kaut kas viens, bet rīt var jau pavisam kas cits. Un pat tad, ja pilnīgi nekas neizdodas, klucīšus var ielikt atpakaļ kastē un arī tas ir labi, arī tur viņiem ir vieta, tāpēc, ka kastē, viņi nav sliktāki vai neveiksmīgāki.

Un vienmēr ir kāda pamatne, uz kuras var visu sākt būvēt no jauna.

Ja Jēzus būtu pazinis lego klucīšus, viņš noteikti tos pieminētu kādā savā stāstā. Es tā domāju.

Jo dzīve mūsu rokās ir kā lego klucīši. Tajā ne viss iet kopā tā, kā mums gribētos. Tur arī kaut kas var ieķīlēties, bet kaut kas var saderēt kopā ļoti labi. Un no paša vienkāršākā var izveidot ko ļoti sarežģītu, krāšņu, neticamu. Dzīve mūsu rokās ir kā lego klucīši.

Dažkārt rokās paliek tikai tie. Kad viss iepriekš būvētais sajucis. Taču es ticu, ka katrā no mums ir kas neizjaucams un neuzvarams. Mūs var nojaukt tikai līdz klucīšu līmenim. Tālāk nē. Tālāk neviens nevar tikt. Mūs var nojaukt tikai līdz pamatiem. Un tad sākas neuzvaramais, neiznīcināmais, gruvešos nepārvēršamais.

Ir labi to zināt.

Ka varbūt dzīve vairāk ir rotaļa nekā smags darbs? Varbūt vairāk kopīga celšana un jaukšana, un atkal visa kopā citās krāsās salikšana nekā nogurdinoša cīņa. Varbūt dzīve ir laba dzīve tad, ja mēs to tādā veidā ņemam nopietni, kā viens bērns savus lego klucīšus un to, ko viņš no tiem ceļ. Visā pilnībā tajā visā esot iekšā, ņemot to tik nopietni it kā tā būtu pirmā un pēdējā lieta viņa dzīvē. Dzīve kā rotaļa, uz stipra pamata celta.

Varbūt Jēzus mums teiktu – ka Debesu valstība ir līdzīga bērnam, kas no lego klucīšiem būvēja māju. Nevarētu tā būt?

Kas ir jūsu dzīves lego klucīši šobrīd?
Neviens nav bez un visiem kādi ir.

Kad Lieldienu rītā – kā to vēstī Evaņģēliji – sievietes meklēja mirušo Jēzu kapā, eņģeļi viņām rādīja citu virzienu. Tie teica – atcerieties, ka Viņš jums dzīvs būdams sacīja, ka noies jums pa priekšu uz Galileju, tur jūs Viņu atradīsit!

Lai kas tur kapā būtu, Kristu tur – zem skujām un vainagiem – neatrast. Ir kāda Galileja, kurā mūs pavisam citā veidā veidolā un intensitātē satiek viss, kas mūsu dzīves ir beidzies, pabeigts un miris. Viss, ko esam apglabājuši, paši neapzinoties, ka esam to iestādījuši.

Mēs – kā brīnumus gaidoši bērni – vēlamies, lai viss atdzīvotos, atkal būtu kā toreiz. Taču tā nenotiek un nenotiks. Nekas neatdzīvojas. Bet viss Augšāmceļas.
Mēs varbūt ceram atdzīvoties no sava bērniņa zaudējuma taču – patiesībā, to nevaram. Mēs nevaram atdzīvināt to, kas vairs mēs neesam, jo tas viss mūs ir neatgriezeniski mainījis. Mums atliek tikai viena iespēja – doties uz priekšu. Es to saucu par Augšāmcelšanos. Pieņemt to, ka vairs nav tā, kā bija un nekad nebūs. Ka mēs vairs neesam tie, iepriekšējie cilvēki. Mēs varam – arī pēc tam, kad dzīve ir apmetusi kūleni – doties uz priekšu, lēnām, kā taustoties, kā tumsā, kā neko vēl no jaunā nepazīstot. Doties uz dzīvi, kas plūst pāri. Doties pretī brīvībai, kas atbrīvos mūs no visa, kas tagad mūs ir sapinis un sasaistījis – bailes, vaina, arī bailes, ka varam zaudēt. Jēzus dzīvesstāsts man māca – nāvei nav kāda absolūta vara pār mums, mums nav jābaidās mirt, nav krampjaini jāķeras pie katra elpas vilciena, pie visa, kas mums ir un ap mums ir.

Ka mēs dzīvosim tā, ar lielo burtu, – tas šobrīd šķiet neticami.

Viss, kas mūsu dzīvēs miris, nekur nepazūd. Tas pārvēršas. Pārveidojas. Ir ar mums citā veidolā, tik citā, ka varam arī to uzreiz nepazīt. Kļūst nozīmīgāks. Augšāmceļas pāri visam, kas vēl ir tikai dzīvs. Un noved mūs pie satraucošas domas. Visam, kas šobrīd mūsos un ap mums ir dzīvs – tam visam ir viena jēga, loma, uzdevums, rūpes, mīlestība. Par to visu mēs gādājam, mīlam, lolojam. Bet, ja tas viss mums būtu kādā brīdī jāzaudē, tad tas viss Augšāmcelsies un sāks rūpēties par mums, sāks mīlēt mūs, sāks lolot mūs.

Šie visi cilvēki, kas bijuši. Pieredzes, kas pabalējušas. Sapņi, kas kaut kur iestrēguši. Viss, kas tik dažādās kapsētās malā nolikts. Tas viss nav tikai tur, pagātnē. Man šķiet, tam ir kāda saistība ar mūsu nākotni. Kāda – vēl nav skaidrs. Vēl pārāk tumšs, lai varētu redzēt. Tas viss ir miris un dzīvs. Pavisam citādāk dzīvs. Trīsuļojošs prieka zibsnis dzīves tumsas vidū. Zibsnis, kas pārliecina.

Mūsu bērnu dzīves ir līdzīgas ļoti dziļām akām. Tās neaizņem daudz vietas. Taču ietiecas bezgalīgos dziļumos. Jo daudz vairāk par visu, ar ko esam saistīti te mēs, viņi ir saistītas ar to bezgalīgo, dziļo, neizmērāmo un neizsmeļamo, mūžīgo un absolūti Labo, no kura viņi nāca un kurā viņi atgriezās. Viņu dzīves izsaka nevis platums un garums, bet dziļums. Un, kad to apjaušam, mēs sajūtam, ka no šī dziļuma dveš liels miers. Šis miers stāsta par viņu dzīvēm.

Jo viņi dzīvoja. Viņu dzīves ir lielas. Viņu jūtas, pieredzes, iekšējās cīņas un dzīves laimes brīži ir tikpat lieli kā mūsējie. Viņu dzīves stāsti nebūt nav mazāki kā mūsējie, ja vien kāds to spētu uzrakstīt. Ieskatīsimies šajās akās. Uzskatīsim, ka tās ir durvis uz pasauli, kuru tikpat kā nepazīstam. Ieklausīmies stāstā, ko sāksim dzirdēt, ja uztversim lielumu, vērtību, nopietnību, cildenumu un svētību, ko izstaro mūsu bērnu dzīves. Sajutīsim, ka šis stāsts nevis gaist un plok, bet kāpinās.

Jo ūdens šajā akā ir savienots ar Lielo ūdeni, kas caurauž visu, kas ir. Mūsu pieredze ar viņiem nebūt nav beigusies. Iespējams, ka tā tikai sākas. Bet pavisam citādāk nekā domājam, kad viņi dzima un pavisam citādāk nekā mēs domājām, kad viņi mira.

Bībelē ir viens psalms, viens dzejas gabals, kuru bieži lasu bērēs. Tas ir 23.psalms, kura pirmā rindiņa skan: “Dievs ir mans gans, man netrūks nenieka”.
Tikai pirms pāris dienām aptvēru, cik neiederīgi patiesībā ir šie vārdi tādam brīdim kā šis. “Man netrūks nenieka”. Varbūt šāda sajūta kaut kad dzīvē mums bija, varbūt mums katram ir bijuši kaut kad dzīvē tie laimes brīži, kuros mēs apjautām – man ir viss, kas man ir vajadzīgs, man nekā netrūkst, man ir viss, ko es esmu vēlējies. Taču šobrīd ir grūti, jā, pat pilnīgi neiespējami iztēloties, ka kaut kad dzīvē tā varētu vēl būt, ka varam teikt – man netrūkst.

Jo mums vienmēr pietrūks šie bērni. Nekad vairs nepienāks tāds brīdis, kad mēs teiktu – man viņa netrūkst. Varbūt tāds brīdis pienāks citiem, varbūt kādiem mūsu draugiem vai radiniekiem, kuri šos bērnus nav pazinuši vai vismaz nav tā pazinuši kā jūs, bet jums – nē, tāds brīdis nepienāks. Tas ir, kas mūs visus vieno – šis milzīgais iztrūkums, viņu trūkums mūsu dzīvēs. Šī tukšā vieta, ko nekas un neviens nekad nespēs ne ar ko aizpildīt. Jo tagad jūsu dzīvēs ir izveidojies tukšums, kas pieder uz visiem laikiem tikai un vienīgi viņiem. Kāds tukšums, kas vienmēr par sevi atgādinās, ko nekad nevarēs aizmirst. Varbūt kādā brīdī pēc kāda laika varēs uz brīdi piemirst, varbūt vairs nebūs par viņu jādomā visu laiku, bet katram no šiem Zvaigžņu bērniem tagad uz visiem laikiem pie jums ir kāda vieta, kas pieder tikai viņiem.

Šobrīd viņi ir paša centrā. Nav iespējams nodzīvot nevienu dienu par viņiem neizdomājoties, nevienu dienu nejūtot šo tukšumu un viņu trūkumu. Tagad viņi ir – ar savu dzīvju atstāto mīlestību un sāpēm – galvenie viesi, spēcīgākās balsis, viņi ir tiek, kas nosaka toni un arī to vēl ilgu laiku noteiks, noteiks visam, kas jūsu dzīvēs notiek.

Katrs no viņiem tā vai citādi ir ienācis šajā pasaulē un ir dzīvojis šajā pasaulē, un katram no viņiem ir bijusi nozīmīga un godājama dzīve. Varbūt tas tā dīvaini izklausās, bet es tiešām domāju un ticu, ka viņu dzīves nav nekādā un ne mazākā mērā mazākas vai nevērtīgākas, vai nenozīmīgākas kā jebkuras citas citu cilvēku dzīves. Viņi ir tikpat nozīmīgi un cienījami cilvēki kā jūs un mēs. Viņi nav tikai Zvaigžņu bērni. Viņi vispār nav nekādi “tikai”. Viņu dzīves ir piepildītas un pabeigtas tieši tāpat kā piepildītas un pabeigtas ir citu cilvēku dzīves, kad šie cilvēki mūs atstāj, lai dotos tālāk mūžībā. Un, ja citu cilvēku dzīves līdzinās izaugušiem krūmiem, bērziem, ābelēm vai kastaņkokiem, bet varbūt pat kādam kā ozoliem, tad Zvaigžņu bērnu dzīves līdzinās sēklām, ozolzīlēm, ābolu sēkliņām, kastaņiem. Katrs no viņiem nes mūsos nojautu, ka viņu esības jēga un uzdevumi, svētības un pēdas vēl tikai atklāsies, vēl tikai parādīsies. Viņi ir kā Dieva valstība, kura kā teica Jēzus ir jau mūsu vidū un tajā pat laikā vēl tikai nāk.

Mums viņu ļoti trūkst un nekad tā nebūs, ka netrūks. Taču viņu aiziešanas radītais tukšums varbūt gan pārvērtīsies. No tukšuma tas varbūt pārvērtīsies tukšā telpā. Mūsos katrā ir kādas tukša telpa, kas pieder tikai un vienīgi viņam, mūsu Zvaigžņu bērnam. Un šī telpa tāda arī mūsos vienmēr paliks, telpa, kas pieder viņam, kurā nevar ievākties neviens cits. Nezinu, kā lai par to īsti izsakos, taču, kad aizdomājos par sev nozīmīgiem dažiem cilvēkiem, kuru aiziešana no dzīves manī ir atstājusi ne ar ko neaizpildāmu tukšumu, tad nākas secināt, ka tās tukšās telpas, kas manā dzīvē pieder viņiem, nav tādas pamestas, iebalzamētas, sastingušas.

Šis tukšās telpas ir ar savu dzīvīgumu. Tajās dzīvo tas, kas šis cilvēks un šis bērns mums ir. Ne tikai tas, kas viņš mums ir bijis, bet arī tas, kas viņš mums ir tagad. Tagad, pēc mēneša vai mēnešiem, pēc gada vai gadiem. Ir tāda sajūta, ka manā dzīves – ja tā var teikt – pilī pamazām dzīves laikā rodas šādas vairākas tukšas telpas, kurās mājo, jā, es teiktu, Dieva mūžības elpa, sajūta, ka nevar tā būt, ka šī cilvēka vairs nekādā veidā nav, kaut kas tur ir, kaut kas vēl būs, kaut kur vēl būs, bet kas un kur un kā, to mēs nezinam. Un es skatos uz šīm telpām ar mīlestību, ziņkāri, ticību, neprātīgu, prātam neaptveramu cerību, ka Dievam ir kāds nodoms, plāns, ideja un ka dzīve nav tikai laiks no piedzimšanas līdz nāvei, bet gan kaut kas daudz lielāks, neaptveramāks, noslēpumaināks – kā kosmosa dziļums, no kura līdz mums atnāk zvaigžņu gaisma. Starp citu, Jeruzālemes templī, telpa, kuru uzskatīja par Dieva mājokli, Vissvētāko vietu, šī telpa bija pavisam tukša. Vissvētākā telpa ir vistukšākā telpa. Paradokss. Tāpat kā Jēzus – miris un tomēr dzīvs. Un varbūt katrs cilvēkas, kas miris, ir pavisam citādākā veidā dzīvs.

Varbūt tieši tā pie mums arī nāk Zvaigžņu bērnu dvēseļu gaisma, nāk, mūs sastop, svētī, piepilda. Varbūt šis tukšās telpas nemaz nav tik tukšas kā mums šķiet.

Kad jūs paskatieties uz šo draudzes centra altāri, kura priekšā esam nolikuši Zvaigžņu bērnu pelnu urniņu, tad – jūs varbūt redzat, ka šis altāris veido tādu kā ekrānu. Mēs redzam altārgaldu, ko tur kopā rāmis, kas piestiprināts pie griestiem. Šis rāmis ir tukšs, caur to lūkojoties mēs redzam cauri gala sienas logam, kas pa visu sienu, to, kas ir ārā. Māju un kokus, šķūnīti un pļavu. Es pats to pamanīju tikai pirms nedēļas un iedomājos, re, ja citiem altāriem ir altārgleznas ar Jēzu un eņģeļiem, ar krustu un Augšāmcelšanos, vai kādiem citiem Bībeles sižetiem, tad mums altārgleznas vietā paša Dieva ar cilvēku kopā radīta dzīve bilde – ar krustu un svecēm, altāra ziediem, bet arī ar divām mājām un kokiem, šķūnīti un drāšu žogu, vārnām, kas tur kādreiz gorās, kaķiem, kas pa šo uzkalniņu staigā. Mums altāra bilde no dzīves.

Bet varbūt tā arī kaut ko mums vēstī par dzīvi?

Šajā bildē viss, ko redzam, ir vērtīgs. Un nekas nav vērtīgāks par ko citu. Krusts nav vērtīgāks par šķūnīti un dzeltenās lapas nav mazāk vērtīgas kā abas mājas. Altāra bilde vēstī – Dievam viss, pat vismazākais un daudzu acīs nesvarīgais, ir mīļš un svarīgs. Dievs nemīl šo krustu vairāk kā to vārnu. Dievs nešķiro cilvēkus, arī nesoda un netiesā. Dievs mīl. Viņa mīlestība ir kā ietvars, kas tur kopā mūsu dzīves. Lai cik bezjēdzīgas, neizdevušās, tukšas tās arī mums kādreiz neliktos. Mēs esam Dieva rokās, mēs esam Viņa klātbūtnes un mīlestības ietvarā.

Ja iedomājamies savu dzīvi kā bildi, tad šajā bildē tagad uz visiem laikiem ir vieta mūsu Zvaigžņu bērnam. Viņš ir tajā neizdzēšami ierakstījies. Kā mazs vitrāžas stikliņš, caur kuru vienmēr spīdēs Dieva gaisma. Kā viens motīvs mūsu dzīves simfonijā, ko vairs nevar izdzēst no nošu līnijām.

Kad to pamazām aptveram, tad varbūt arī var pienākt kāda diena, kad tiešām varēsi teikt – man netrūkst nenieka. Man trūkst, ļoti trūkst un reizē arī nē. Jo viss, pilnīgi viss, kas ir bijis, pilnīgi viss labais, kas manā dzīvē ir ienācis, arī paliek manā dzīvē. Tikai atšķirīgi un dažādi. Un uz visiem laikiem mūsos katrā ir kāda tukša telpa, kas pieder vienīgi viņam – mūsu Zvaigžnu bērniņam.

2024. gadā

Vakar mūsu sarunas laikā vairākas reizes bija tādi brīži, kad nebija iespējams atrast vārdus, ko teikt. Es nezināju, ko teikt.

Jo tas, kas ir noticis, ir neizsakāmi skumji, nav vārdu, kas spētu to izskaidrot, nomierināt, tas ir kaut kas neaptverams un nenomierināms – tur, kur viss bija, tur, kur bija cerības, tur, kur tika gaidīts un cerēts, tur piepeši nav nekā – it kā raķete būtu nokritusi un viss izpostīts, un tu stāvi šo tukšā cauruma priekšā un saproti, ka tev nav nekā, ar ko to aizpildīt, un lai kas dzīvē nāktu pēc tam, nekas nevar piepildīt šo izrauto tukšumu, dzīves daļu, un tu pats jūties it kā būtu gabalos sarauts, izrauts no eņģēm, saplosīts.

Jūs teicāt – mēs tik ļoti viņu gaidījām, divus gadus. Un šo cerību piepildījuma vietā piepeši un negaidot no dzīvas dzīves ir izrauta vesela daļa – kā ar to tagad dzīvot tālāk? Ar zaudējumu, ko nekas un neviens nevar aizvietot, ko nekas nevar izskaidrot, kam nav nekādas dziļākas jēgas un par ko nebūt nav skaidrs, vai iziesim no šī gudrāki, labāki, mīlošāki vai kādi tur vēl, it kā mēs jau šobrīd nebūtu pietiekami labi un gudri, un mīloši. Mēs mēģinām meklēt zaudējumā jēgu, bet apjaušam, ka šie meklējumi var tikai novest pie domas, ka šo piedzīvot mums bija vajadzīgs.

Taču tas nebija vajadzīgs un nav tāda plāna, kurā tas būtu bijis paredzēts vai ierakstīts – nav tāda ne liktenim, ne Dievam. Jo dzīve nav ne taisnīga, ne netaisnīga, tā vienkārši ir, līdz tās vairs nav. Tam nav nekāda morāla vai garīga iemesla, tas nav ne sods, ne pārbaudījums, kaut kas, ko kāds būtu pelnījis.

Pat, lai notikušo aptvertu, ir nepieciešams vēl ilgs laiks, kur nu lai vēl izdomātu, kāda tam jēga un kas būs tālāk. Jo tas viss ir tik neaptverams. Ir jāatvadās no bērniņa, kuru vēl nemaz neesat iepazinuši, sagaidījuši, aptvēruši – viņa dvēseli, viņa personību, viņa klātbūtni.

Varbūt arī tāpēc ar šīm atvadām nav jāsteidzas. Nav tūdaļ jāuzvelk enkurs un jādodas prom. Nav arī nekur, kur īpaši doties, jo visa pasaule ir apstājusies. Ar atvadām nav jāsteidzas, jo ar šo brīdi, ar šo dienu, tās savā būtībā tikai iesākas. Ar šo brīdi mēs sev un viens otram it kā skaidri un gaiši pasakam – šis bērns, šīs cilvēks ir absolūti īsts. Viņa dzīve bija īsta. Viņa dzīve bija, līdz tās vairs nebija, un tas nozīmē, ka arī viņa dzīve ir pabeigta un piepildīta, lai arī mums ir liels kārdinājums to vērtēt un mērīt pēc garuma, vai pēc pieredzēm, kas piedzīvotas, vai pēc izdarītā vai sasniegtā. Ja jautātu man, es teiktu – tā mēs bieži mēram savu un citu cilvēku dzīves, bet Dievam par šo ir citas domas. Viņš mūs tā nevērtē.

Šis bērns nav neatnākušais vai nepiedzimušais, viņa dzīve bija īsta, patiesa, vērtīga, lai arī par to nekad nevarēs uzrakstīt CV. Viņš – tāpat kā jebkurš no mums, tikpat līdzvērtīgi – pieder šai realitātei, jo cilvēks sākas ilgi pirms savas piedzimšanas un iespaido šo realitāti ilgi, ļoti ilgi vēl pēc savas nomiršanas – mēs visi. Arī tāda ir dzīve – kā šim bērniņam. Viens nodzīvo 4000 nedēļas un sasniedz daudzu desmitu gadu vecumu, cits mazliet pāri 20. Bet katra dzīve ir piepildīta un pabeigta, tā nepaliek pusratā vai karājoties gaisā. Jo dzīve pati ir laiks un dzīve rodas to dzīvojot. Tās labumu var izmērīt tikai vienā veidā – vai manas vajadzības, manas dziļākās vajadzības tiek piepildītas, vai es jūtos mīlēts, drošībā, vai uz mani kāds cer, vai par mani domā labu, vai es jūtos piederīgs – ja jā, tad es esmu laimīgs. Tad mana dzīve ir laimīga.

Vai šī bērna dzīve, šī cilvēka dzīve bija laimīga? Jā, tā bija laimīga. Un varbūt laimīgāka kā kādam, kurš šajā pasaulē nodzīvo tūkstošiem nedēļu. Jo šīm bērnam bija viss, kas viņam vajadzīgs, viss, ko viņš vēlējās, viss, ko uz ko viņš cerēja. Viņam bija vislabākie vecāki, kādus viņš varētu vēlēties. Viņu gaidīja, par viņu priecājās, viņš tika absolūti mīlēts, viņš jutās drošībā, viņš jutās piederīgs, viņam nebija ne par ko jāraizējas, jābaiļojas. Un zinot to, ka šajā vecumā bērns ir pilnībā identificējies ar cilvēku, kurā iekšienē viņš top, šī izjūta, ka viss ir labi, nebija tikai kādas jūtas vai domas, bet viņš tajā peldēja kā ūdenī, tā ietvēra viņu no visām pusēm, šajā izjūtā viņš bija kristīts visu laiku.

Tas, protams, nemazina sāpes, bet varbūt iedod lielāku mieru, ka ir izdarīts viss, kas vien bija iespējams, ka šim mazajam viesim tika dots labākais, kas ir.

Nevis meklēt pagātnē, ko izdarījām ne tā, kāpēc esam to pelnījuši, un arī neskatīties nākotnē un domāt – ko no šī vajadzētu mācīties, bet pievērsties vienīgajam, kas ir šeit un tagad – šodienai un šim bērniņam un tai vienīgajai saitei, kas jums ar viņu – mīlestībai.

Mīlestībai, kas ir vairāk nekā jūtas, bet ir attiecības un mēs jau jūtam, nojaušam – šīs attiecības nebeigsies, tās vienmēr būs – arī tad, kad vairs tā nesāpēs.

Mīlestība ir tā, kas palīdzēs ar dzīvi tik galā, nevis mierinājums. Mīlestība, kas liek mūsu sirdij sažņaugties sāpēs, nesamierināmi raudāt, nespēt nomierināties, nespēt būt nomierināmiem. Mīlestība, kuras dēļ neviens nespēj mums pateikt neko, kā dēļ mēs sāktu justies labāk.

Šobrīd šo mīlestību veido sāpes, skumjas un bēdas Kādu laiku tas tā būs. Bet kādā dienā šo mīlestību sāks vairāk veidot prieks, cerība, apziņa, ka šīs bērniņš jūs svētī, ietekmē, ka viņa nenodzīvotā dzīve nemaz tik izgaisusi un pazudusi nav kā sākumā likās. Pamazām šīs bērniņš ierakstīsies tur, kur viņam ir ierakstītam jāpaliek – jūsu visu mīlestībā vienam uz otru, jūsu ģimenes stāstā. Viņu pieminēs, viņu atcerēsies, viņa dzīvi svinēs, viņa dzīve dzīvos mūžīgi. Un pamazām arī atklāsies, ko saka šī bērniņa pabeigtā dzīve – kā tā jūs svētī, jūs kā vecākus un jūs visus kā ģimeni. Šī svētība būs tā, kas arī kaut ko pie jums mainīs. Tieši viņa dzīve nevis nāve.

Tam mēs sevi nododam. Ne tikai šo bērniņu uzticam Dievam, bet mēs paši uzticamies, paši sevi nododam tam vēl grūti aptveramajam, visu jūsu dzīvi aptverošajam procesam, attiecībām, kas ir šim bērnam ar jums, ar šo pasauli un ar Dievu. Tam, kas tagad nevis beidzas, bet tikai sākas. Tikai vēl sākas.

2024. gada novembrī

Vēstule Elizabetei Sofijai

“Kungs mani radīja, sākdams savas gaitas, es viņam senākā – no tiem laikiem! Mūžsen es darināta, iesākumā – vēl pirms zemes! Kad vēl nebija dzelmes, es dzimu, kad nebija avotu, pirms kalni bija guldīti, pirms pauguri – es dzimu, kad viņš vēl nebija taisījis ne zemi, ne āres, ne pasaules pīšļus!“ (Sālamana pamācības 8. nodaļa)

Es Tevi satiku trīs reizes – Tavas dzīves pašā sākumā, vidū un noslēgumā.

Kā sākt man savu vēstuli Tev? Kas pati esi jau no paša sākuma atnākusi kā vēstule, iekritusi kā pastkastītē mūsu dzīvēs. Kāds eņģelis, Dieva vēstnesis Tevi atnesa, Tu biji rakstīta uz viena no visplānākajiem papīriem un varēji izdzīvot tikai no uzmanības, saudzības, rūpēšanās un milzīgas bijības un ticības – ka Tu nes to, ko mēs tikai mācamies lasīt. Tu esi vēstule, kura atklājās un vērās vaļā visā Tavas šīs zemes dzīves laikā, taču varbūt pa šiem gadiem ir noticis vien tas, ka mēs beidzot esam apguvuši valodu, kurā tu esi rakstīta.

Tu esi vēstule, kurā bija rakstītas visas Tavas esības notis. Un Tava dzīve bija mums skola, kurā mēs šīs notis apguvām, iemācījāmies izspēlēt, un kaut ko jau sākām spēt vairs neskatoties lapā. Tu liki mums sevi iemācīties no galvas. Tas nebija viegli. Tās bija daudzas stundas – līdz mēs uzķērām to, kas Tu patiesībā esi. Un vienā brīdī tas vairs nemaz nebija grūti. Tu mūsos iegājies, pirksti paši zināja taustiņus, un tad, kad varētu Tevi spēlēt un spēlēt, Tu savu jēgu šeit biji piepildījusi un vairs negribēji un nevarēji, te viss bija piepildīts, izsmelts un Tu devies projām, un mēs izlēmām Tevi neturēt, nesiet klāt ar varu piestātnes reliņiem, Tavam kuģim šai ostā vairs nebija vietas, pavisam cits vējš sāka pūst Tavās burās.

Daži teica, ka visa Tava dzīve bijusi miršana, citi, ka visa Tava dzīve bijusi dzimšana. Dažkārt īsti nav skaidrs, kas ar mums notiek. Vai dzīvojam saulrietā vai saulēktā. Vai ir rudens, kas drīz pārtaps ziemā, vai pavasaris, kurš ieaugs vasarā. Bet varbūt nav ne tas un ne tas. Kā vienā spāņu fotogrāfa bildē, kurā redzams pie Grenlandes ledājiem nobildēts kuģītis. No bildes grūti saprast, kur šīs kuģītis dodas – vai tur, kur saule riet, vai arī tur, kur tā lec. Nav skaidrs, kāds laiks.

Bet varbūt arī Tu, Elizabete, biji pārāk liela, lai Tevi varētu ietvert tikai viens dienas laiks, tikai viens gada laiks. Kad kaut kur Tevi saule sāka rietēt vai tuvojās ziema, citur modās pavasaris. Kā reiz teica apustulis Pāvils – ārējais mans cilvēks sadilst, bet iekšējais atjaunojas katru dienu no jauna. Bildē ar kuģīti pie Grenlandes ledājiem nav ne rīts, ne vakars. Tur saule nedz lec, nedz riet. Neaptverami skaistā saules gaisma, ar kuru pielijušas visas debesis nāk no pusnakts saules, kura nekad nenoriet – pat tad, kad visā pārējā pasaulē iestājusies tumsa.

Es domāju, Elizabete, ka tāda pusnakts saule esi arī Tu – Tu neesi pārejoša, bet nepārejoša. Tava redzamā daļa norietēs, bet neredzamā ir un būs vienmēr – jo nevis šī zeme, bet Mūžība ir mūsu katra īstās mājās – un te nav runa par kādu vietu un laiku, par pirms un pēc, bet par to, kas mēs esam. Kas mēs esam, kad mēs vēl neesam vai vairs neesam. Mēs te apkārt bieži maldīgi iedomājamies, ka dzīve beidzas ar nāvi. Nē, tā nav. Ar nāvi beidzas mūsu ķermeņa miršana. Mēs nemirstam mūžīgi. Tas beidzas ar nāvi. Un mēs atveram jaunu mūsu esības nodaļu. Mēs nemirstam mūžīgi.

Mēs dzīvojam mūžīgi. Un tur ir milzīga atšķirība.

Bībele daudz nesatraucas par to, ka cilvēks mirst. Daudz mazāk nekā mēs. Ne tāpēc, ka Bībele būtu nejūtīga vai vienaldzīga. Bet tāpēc, ka tā nes kādu gudrību, kurā mēs vēl esam mazi bērni. Jo mēs nevis beidzamies, bet pārvēršamies. Nāve ir robeža, kas atklāj to, kas aiz tās ir – metamorfoze. Nāve no kāpura rodas kūniņa, no kūniņas taurenis. Priekš kāpuriem nāve ir katastrofa, bet priekš taureņa brīvība un beidzot nonākšana pie tā, kas tas viss bija un ir. Un mūsos vienmēr ir visi trīs – līdz esam vairs tikai tauriņi – tādās krāsās, kuras uz zemes nav vēl atrodamas.

Kāda veca un gudra dāma reiz uzrakstīja tā – domādama par bērniem, kas ir līdzīga kā Tu. “Dzīvē viss ir kā aplis – nakts seko dienai, pēc ziemas nāk pavasaris, tad vasara. Bet, kad laiva pazūd aiz apvārsņa, tā nav pazudusi, jo tā ir izzudusi vienīgi mūsu skatienam. Kad mēs esam paveikuši visu savu darbu, ko esam sūtīti darīt virs zemes, mums tiek atļauts atstāt savu ķermeni, kurā mēs nesam šeit uz zemes savu dvēseli un garu – tāpat kā kūniņa nes sevī nākotnes tauriņu. Un kad laiks ir pienācis, mēs laižamies ārā – brīvi no sāpēm, bailēm un raizēm – brīvi kā ļoti skaisti tauriņi, atgriežoties mājās pie Dieva, tur, kur mēs nekad neesam vieni, kur mēs turpinam augt, dziedāt un dejot, kur mēs esam kopā ar visiem tiem, kas mūs mīl un kuri ir izlaidušies no savas kūniņas agrāk. Uz mājām, kur esam tik lielas mīlestības ieskauti, ka nespējam to šeit nekad pat iedomāties”.

Ir, protams, svarīgi apzināties, ka esam mirstīgi cilvēki, taču tā ir tikai daļēja patiesība. Es pat nezinu, vai varu ieteikt citiem pārāk ar to noņemties. Man šķiet, Tu, Elizabete, vairāk domāji par ko citu un biji kas cita. Es ticu, ka daudz svarīgāk par to, ka esam mirstīgi, ir tas, ka esam dzimstīgi. Ka visa mūsu dzīve ir dzimšana pretī kam citam, ka mēs izdzimstam laukā no šīs pasaules un piedzimstam jaunā pasaulē, piedzimstam, līdzīgi kā tauriņi – ar pavisam citu vieglumu, perspektīvu, spējām un jēgu – atstājuši aiz muguras kāpuru pasauli, kura tauriņiem vairs nekad vairs nenāk ne prātā. Varbūt arī nāve ir daļa no žēlastības, kura mūs – kad mūsu laiks pienāk – pārnes mūs uz citurieni. Nāvi var uzvarēt tikai, kad sākam ticēt, ka dzīve ir mūžīga. Un mēs neviens nezinam, kas mēs būsim pēc simts gadiem, pasaulē, kuru Dievs mums sagatavojies.

Mēs gribam visi dzīvot normālas dzīves, bet neiedomājamies, ka normāla ir tikai viena puse no visa, kas realitāte ir. Otra puse – pēc mūsu mērauklām – nav normāla, tā neatbilst mūsu rāmjiem, likumiem, ieskatiem, plāniem. Taču, ja ļaujam mums sastapties ar ne-normālo, aptveram, cik nenozīmīgs ir viss normālais – kā mākslīgais sniegs, kuru varam nopirkt un pasūtīt, bet no kura nav nekāda prieka. Man šķiet, Elizabete, ka Tu nepiederēji mūsu normalitātei, Tu nāci no otras puses – no turienes, no kurienes uzrodas pirmais sniegs, negaidīta dāvana dzimšanas dienā, no turienes, no kurienes nāk tas pasaulē, kas nekad vēl tajā nav bijis – jauna dziesma, jauns dzejolis, stāsts, glezna, visa nesamākslotā māksla. Tāpēc tie, kas zināja tikai to, kas ir, Tevi pārprata un nesaprata. Jo tu biji kā dzejolis nevis panorāmas ziņa, kā Marka Rotko glezna nevis publicitātes foto. Tu esi ne tikai un ne tuvu tikai tā, kas atklājies un parādījies mums šīs zemes dzīves laikā. Tu esi Dieva pirksta nospiedums un mums vēl nav ne jausmas, ko ar to var atvērt, kādas Mūžīgās durvis.

Mēs daudzi bijām kā akli iepretī Tev, jo redzējām tikai ārējo. Tevi vērtējām pēc ārējā, mēs gribējām tev uztiept mūsu likumības, prognozes, paredzamības, taču Tu dzīvoji tām visām pār spīti un uzticējies Dievam, kam biji visu mūžu daudz tuvāk nekā šim visam, ārējam, ko mēs par tik dārgu turam, tajā iekrampējušies, šī ārējā nomakšķerēti. Bet Tava dzīve bija atzīšanās mīlestībā, pašā svarīgākajā no visām dzīves jēgām. Tu mīlēji savu dzīvi un Tu mīli Mužīgo. Tava dzīve izvērtās ļoti laba, tā bija priecīga un mierīga, un Tu nevienam nebiji par nastu. Tevi nest nebija grūti, jo Tavu gravitāciju savā starpā dalīja zeme un debesis. Un, kamēr tur uz zemes bija kādi satraukumi un bailes, neziņa un šaubas, Tu savās debesīs spēlēji klavieres, lai mēs vairāk uzticētos nevis baidītos. Miršana beidzas ar nāvi, bet ne dzīve. Dzīve – tāpat kā Bībele – nebeidzas, bet rāda jaunu sākumu, Augšāmcelšanos. To nevar pierādīt un izpētīt, vienīgais pierādījums tai ir mūsu ilgas pēc tās. Kaut kās līdzīgs mīlestībai. Iepriekš to nevar paredzēt, ieplānot, izpētīt tās plusus un mīnusus, var tikai ilgoties pēc tās – līdz brīdim, kad tā ir klāt, un tad viss kļūst nepārprotami skaidrs.

Elizabete, Tev ir arī otrs vārds – Sofija. Abi Tavi vārdi ir neparasti, īpaši, taču Sofija ir kas ļoti īpašs. Arī mana vecmāmiņa bija Sofija un es vienmēr esmu domājis par to, cik īpaši viņa mani ir ietekmējusi un svētījusi, kaut gan nomirusi 20 gadus pirms manas dzimšanas.

Sofija tulkojumā nozīmē “gudrība”, bet gudrais Sālamans ir teicis Bībelē šos vārdus, kurus es nolasīju pašā sākumā: “Kungs mani radīja, sākdams savas gaitas, es viņam senākā – no tiem laikiem! Mūžsen es darināta, iesākumā – vēl pirms zemes! Kad vēl nebija dzelmes, es dzimu, kad nebija avotu, pirms kalni bija guldīti, pirms pauguri – es dzimu, kad viņš vēl nebija taisījis ne zemi, ne āres, ne pasaules pīšļus.“

Es iztēlojos, ka viņš te runā par mazu meitenīti, par gudrību, Sofiju, kas rotaļājās pie Dieva vēl pirms pasaules radīšanas. Šis mazais, nenovecojošais bērns stāv pie visa sākuma un viņa ir visa mūžības gudrība. Pie Dieva mūs sagaida šī mazā meitenīte nevis bargs vārtu sargs kā Kafkas romānā. Varbūt tā pavisam traka doma, bet vai Sālamans ar Sofiju nedomā Tevi?

Un pašās beigās es Tev gribu, Elizabete Sofija, izstāstīt vienu gadījumu. Jo Tavi pēdējie svētki šajā pasaulē notiek te, Torņakalna baznīcā. Pēc tam mēs dosimies uz kapiem un Tava redzamā, taustāmā daļa tiks apglabāta tur iekārtotā, jaunā kapa vietā, kur vēl neviens nav guldīts. Tā – gan Tava dzīve, gan Tavs kaps ir tik līdzīgs Jēzus dzīvei un Jēzus kapam. Bet baznīcās – kā varbūt esi dzirdējusi – kādreiz dzirdamas dīvainas skaņas, neizprotami trokšņi. Citi saka, ka tas vējš vai ka čīkst vecās koka grīdas, nemanāmi kustās lielās koka konstrukcijas. Tā var būt. Tā notiek arī šeit, Torņakalnā. Tāda sajūta it kā kāds šeit dzīvotu. Staigātu. Tā esam to jau gadiem pamanījuši.

Pagājušā gada 1. janvārī, kad pēc dievkalpojuma stāvēju pie baznīcas durvīm un visiem vēlēju laimīgo jauno gadu, pie manis pienāca kāds bērns un iedeva man zīmējumu, ko esot nupat te, baznīcā, uzzīmējis. Bērns bija uzzīmējis meiteni ar kroni galvā, kas stāv balkonā un skatās tālumā un uzrakstījis:

“Šeit dzīvoja princese Sofija. Viņa allaž skatījās pa logu un gaidīja savu īsto mīlestību – savu īsto laimi. Sofija gaidīja 10 000 gadus. Tad šī vieta pārvērtās baznīcā un tā atkal bija pilna. Vienmēr ieklausieties Sofijā.”

Man nav ne jausmas, ko tas nozīmē. Bet kopš tā laika mēs sākām iztēloties, ka šeit tiešām dzīvo šī princese Sofija.

Vai tā nevarētu būt?

Vai tā nevarētu būt, ka Dievs mums šodien saka:
“Vienmēr ieklausieties Sofijā..”

Lai Tev mīlestība un miers – Tur.

Tava dzīve nav tikai nogrieznis uz laika līnijas, bet ir Mūžības apskalota, izkrāsota, caurskanēta. Tur, kur debesis ir pieskārušas zemei. Un nav vairs ne mazākās miņas no bailēm.

Tava dzīve beidzās ļoti strauji, tik strauji, ka neviens no mums to vēl nespēj aptvert, ka Tu vairs neesi te – ar savu milzīgo dzīves prieku, savu apbrīnojamo muzikalitāti, ar savu nerimstošo un nenogurdināmo prieku, ar visu, kas Tevī tikai sākās, modās, iesākās dzīvei, kurai vajadzēja būt pavisam, pavisam citādai – vismaz mūsu sapņos un plānos, iecerēs un cerībās. Tava dzīve beidzās tik strauji kā upe, kas mierīgi un droši plūst un piepeši beidzas dārdošā ūdenskritumā, tik strauji kā austrumos diena, kas vienā mirklī pārvēršas tumsā, tik strauji, kā nevienam nebija pat visļaunākajos sapņos rādījies. Tava dzīve šajā realitātē, kura izrādās, ja visu saskaita kopā, ir varbūt tikai trīs arpus vai mazliet vairāk gadu, ja skaitam kopš tā brīža, kad tu parādījies, kda tu pieteicies, kad pirmo reizi kāds no mums par tevi uzzināja, ka tu būsi, ka dzimsi, ka tu ienāksi.

Mēs domājām, ka Tu būsi gaisma, kas mirdzēs visu mūsu mūžu, bet izrādījās, ka tu biji komēta, kas ātri iztraucās cauri mums, ka nespējām pat attapties, ka tu jau biji projām, tālāk, kaut kur, par ko šobrīd vēl nespējam domāt un nespējam arī neko par to saprast. Mēs domājām, ka tu būsi stunda, bet, izrādās, Tu biji mirklis.

Kas Tu biji, kas Tu esi, kas Tu būsi. Tas mums visiem vēl tikai jāsāk minēt, saprast, izraudāt, izkliegt, sasaukt un aptvert, un sajust.

Taču viens ir skaidrs – Tu vairs nekad nebūsi nebijis, Tu vairs nekad nepazudīsi atkal, Tu vairs nekad neizdzēsīsies no mūsu stāstiem, atmiņām, pieredzēm, Tu ar savu īslaicīgumu un acumirklīgumu nu esi kļuvis absolūti ilglaicīgs un nevis aizsaukts kaut kur prom, bet sasaukts te. Jo Tava dzīve ir pabeigta, Tava tapšana ir beigusies, Tu vienmēr un mūžīgi būsi tas, kas Tu esi, bet tas, kas Tu esi, vēl tikai veidosies un radīsies. Un tas ir tas paradokss, ka Tu esi un neesi vienlaicīgi. Un arī to vēl nemaz nav iespējams aptvert.

Es ceru, es tiešām domāju, ka viens, kas Tev ir ticis aiztaupīts un ko Tu esi savā dzīvē pieredzējis tik maz, un protams, tur, kur Tu esi tagad, nepieredzēsi vairs nekad, ir vientulība. Tu tā īsti nekad neesi bijis un atstāts viens pats. Tu vienmēr biji kopā, tāpat kā mēs ar Tevi. Tu nekūļājies viens par šo pasauli, Tev šajā pasaulē nebija jāsitas visam cauri vienam, Tu biji un esi absolūti mīlēts – no brīža, kad Tu bijis tur, savā pirmspiedzimšanas tumsā un siltumā, kur tikai viss tapa, un arī vēlāk, un arī pavisam vēlāk, pavisam, pavisam vēlāk, kad pateici savus pēdējos vārdus šajā pusē, kad visi ap tevi sastājās kā mūris, lai censtos glābt Tavu dzīvību, Tu bijis absolūtas mīlestības, rūpju, cerību aptverts. Visi bija ap Tevi no visām pusēm.

Bet tagad – tur, kur Tu esi – es ceru, es tiešām tā domāju – ap Tevi ir tie, kas Tevi tur sagaidīja tajā pusē, kad šajā pusē visas iespējas tika izsmeltas. Tad – kad mums nesaprotamu iemeslu dēļ – Tu vairs nevarēji šeit palikt, tur pārejot, cauri īsam un šauram nāves slieksnim pārkāpjot – tāpat kā Tev reiz piedzimstot – Tev pretī sniedzās to rokas, kurām Tavi vecāki varētu Tevi drošu sirdi uzticēt, tie cilvēki, kas ir Tavējie, Tavas iepriekšējās paaudzes, Tavi visi radi, kuri ir tur un kurus Tavi vecāki pazina, bet varbūt zināja tikai no fotogrāfijām vai stāstiem, vai kā citādi. Par Tevi tur rūpējas, Tu tur neesi viens, tur, ko mēs varam tikai iztēloties. Un tur nav nekas tumšs, nekas biedējošs, tur nestaigā nekādi spoki, tur nav nekas beigts, tur ir tā cita pasaule, par kuru mēs neko nezinām, taču no otras puses visu zinām, jo mēs zinām tos cilvēkus, mums ar viņiem ir saite, tur nav nekādu vampīru un monstru, bet tie visi mūsējie, tie, ar kuriem kopā esam bijuši te, vai kopā ir bijuši mūsu vecāki, vai mūsu vecvecāki, tur – visas paaudzes, tur – kur valda nevis tumsa un gals, bet mīlestība.

Mirušo pasaule – ja mēs vispār tā varam to nosaukt – ir mīlestības pilna. Lai kas tur būtu miris, tr nav mirušas attiecības, tur nav mirusi mīlestība, un šīs attiecības un šī mīlestība nemirs arī te, jo tā nevar vairs nomirt. Kamēr cilvēks ir te dzīvs, mūsu mīlestība ir ļoti trausla, tā var izsīkt, tā var beigties, tā var sašķobīties. Bet, kad cilvēks ir miris, tad mīlestība pret viņu vairs nevar nomirt. Ja tā ir bijusi, tā var kļūt tikai lielāka, spēcīga, jaudīgāka. Tāds ir nāves un augšāmcelšanās noslēpums.

Tu tiec mīlēts un nāvei pār to nav nekādas varas, tā vispār nekas nav, tā spēj tikai sagrauzt asinsvadus, sagrauzt plaušas, bet mēs esam nesagraužami, mūsu attiecības ir nesagraužamas, mūsu mīlestība tāda ir un – kādreiz – kaut kad, kad mūsu pašu laiks te būs izsmēlies, mēs to pieredzēsim tik skaidri, kā šobrīd nemaz iedomāties nevaram.

Tādas ir tās lietas, mazais. Arī tur, citur, ir Tavas dziesmas, Tava grāmatas, Tavas spēles, Tavs dipdaps, Tavi traktori un tāpēc arī mēs tev šos dodam līdz, lai paši to zinātu, ka ir ne tikai šī mazā dzīve, starp diviem datumiem, bet Tu piederi kādai lielākai Dzīvei, no kuras Tu nāci un kurā tagad Tu esi aizgājis, vienā dienā pārcēlies, aiztraucies prom kā pirmajā formulā. Tur viss Tev vēl priekšā, jo tāpat kā Tu te augi, iespējams, Tu augsi arī tur. Kas zina…

Es nezinu, vai Tev patika taureņi, iespējams, ka jā, jo viņi ir tikpat kustīgi, cik kustīgs biji arī Tu, šie pārgalvīgie, nonoķeramies, virpuļojošie taureņi. Bet – Tu jau zini tagad – jo Tur, kur esi Tu, ir visa gudrība, visas zināšanās – taurenis uzreiz par taureni nepiedzimst. No sākumā ir kaut kas piezemētāks, ir tārpiņš, kurš pēc tam pārvēršas kūniņā, sastingst un šķiet – cauri ir ar to tārpiņu. Taču tie ir dziļi maldi, jo no šīs kuniņas vienā brīdī izlido taurenis. Tārpiņam kūniņa ir beigas un katastrofa, bet taurenim glabiņš. Tāpēc senie kristieši domāja par dzīvi, par nāvi un par to, kas aiz tās – kā par taureņa tapšanu.

Un tad man atnāca viens tēls, kad vakar domāju par Tevi.. Kad staigājam pa kādām dabas takām – neesat ievērojuši? – ir tādi taureņi, kas lido tev līdz. Tādi mazi taureņi, kas tev seko pa pēdām. Taurenis, kas lidinās tev līdzi, nolaižās un paceļas, lido tev aiz muguras, tev pa priekšu, tev blakus – it kā kaut kur tevi vezdams, it kā kaut ko tev stāstīdams.

Varbūt ar mūsu mirušajiem ir kas līdzīgs. Mēs, no zemes, pie zemes piesietie, ar zemi sasieti īsti vēl taureņus neizprotam. Mēs gribam tos noķert, taču jau nākamā brīdī viņi ir citur. Mums, kā maziem zemes tārpiņiem, taureņi ir neaptverami, taču kaut kur arī mēs nojaušam, ka dīvainā kārtā esam no viena un tā paša materiāla. Taureņi lido mums līdz, lai kurp mēs ietu, pa kādām takām.

Tu esi sācis lidot. Bet nevis prom, bet līdz. Līdzās. Tu esi tur, un tu esi šeit, un tā nav nekāda pretruna. Jo viss pretrunīgais ir beidzies, visa slimība un veselība, pareizais un nepareizais. Ir sācies kas cits un tas viss ir pašā sākumā. Tas, kas tu esi, kas biji, kas vēl tikai būsi. Un, kā Tu mūs svētīsi ar saviem debesu taureņu spārniem.

Beigu beigās, vai visa mūsu dzīve nav nevis miršana, bet gan dzimšana pretī kam citam, ka mēs vienā brīdī izdzimstam laukā no šīs pasaules un piedzimstam jaunā pasaulē, piedzimstam, līdzīgi kā tauriņi – ar pavisam citu vieglumu, perspektīvu, spējām un jēgu – atstājuši aiz muguras kāpuru pasauli, kura taureņiem vairs nekad vairs nenāk ne prātā. Varbūt arī nāve ir daļa no žēlastības, kura mūs – kad mūsu laiks pienāk – pārnes mūs uz citurieni. Nāvi var uzvarēt tikai, kad sākam ticēt, ka dzīve ir mūžīga.